Kad sākšu dzīvot Rīgā..

pantere, ja par svešu vīrieti vari kaut ko droši apgalvot, tad iesaku pieaugt tev un nebūt tik īgnai, kā pensionārei sabiedriskajā transportā :)

Sapņosim tālāk. :D

diskusija atgādināja, kāpēc arvien mazāk laika te pavadu.

pantere, nesapņo, mēģini, tas ir iespējams kļūt mazliet pozitīvākai un dzīvē saskatīt gaišās krāsas !:)

Es nezinu kāda ir stundas likme visos veikalos, bet ņemšu par piemēru Maximu, jo tur stundas likmi "uz papīra" visi var ieraudzīt reklāmās. Tie ir 2,65 eur. Ja tu gribi strādāt 120h, tad "uz papīra" tev sanāks 318 eur. Un nav citur tā stundas likme diži lielāka.
Es studiju laikā pelnīju 5ls par vakaru. Tas bija zem 1ls stundā. Un iedomājies, man tas darbs bija svarīgs! Ak šausmas un es pelnīju tik maz! Es sevi laikam necienu, ja?! Toties tagad, 6 gadus vēlāk, mana stundas likme uz rokas ir ļoti pieklājīga.

Negribu apgalvot, ka tās, kuras strādā Maximā, piemēram.... sevi neciena! Nē, bet man ir svarīgi savā darbavietā justies emocionāli labi :) Strādājot Maximā es tā nejustos, jo cilvēku attieksme ir briesmīga :( Var jau te pavērot, tiek jau iztirzāta mana privātā dzīve, ka draugs mani noteikti krāpj. Un kāpēc būt pārdevējai pārtikas veikalā, ja varētu atrast kādu citu darbiņu? Piemēram, pašreizējā darba vietā esmu iemācījusies strādāt ar Exceli, tur izveidot kases grāmatu vai veidot darba grafikus, vai atskaites, rakstīt pavadzīmes, veidot pasūtījumus, vadīt darba intervijas, nesen mūsu veikalā bija paplašināšanās, menedžēju to visu procesu, rakstīt apgrozījumu lapas un vēl daudz citas lietas, pat, ja tas nav nekas tāds wow, tomēr tā ir pieredze, kuru nevarētu iegūt, piemēram, sēžot Maximā. ;( Bet neko sliktu par tiem cilvēkiem, kas to dara, nesaku.

Neredzu jēgu attiecībām, ja viens uz otru nepaļaujas

Paļauties ir forši un vajadzīgi, bet ne pārmērīgi. Vienīgais cilvēks uz ko Tu 100% vari paļauties, esi tikai Tu pati. Pārējie jebkurā brīdī var piekāst un tad oioioi, cik sāpīgs būs tas aplauziens..
Nedaudz nolaidies uz zemes. Jā, varbūt pašlaik Tava dzīve ir rožaina un tajā nav vai ir ļoti minimālas problēmas, bet drīz Tu sāksi dzīvot īstu pieaugušo dzīvi un ar tādu skatu būs ļoti grūti, īpaši jau Rīgā, kur, ļoti iespējams, jau pašā sākumā sapratīsi kas ir kas. Patīkamāk ir pārvarēt grūtības, nekā sagraut lolotās cerības.

bet viņam nekas cits neatliks, kā precēt mani

Lai piedod autore, bet par šo gan sasmējos :D :D

Varbūt meitenes te izsakās pārāk asi, bet saproti - liela daļa šīs diskusijas komentētāju arī reiz bija 18 gadus jaunas, viņām arī bija jūra līdz ceļiem, visa pasaule vaļā, kalni ar sapņiem un maza nojauta par realitāti. Es pati atceros sevi šajā vecumā - man likās, ka es esmu visīpašākā un viss man noteikti pienākas, visu dabūšu uz burvju mājienu un vispār - spējīgāka par mani pasaulē neviena nav. Realitāte gan izrādījās krietni savādāka un sekoja viens aplauziens pēc otra. Nē, man nekā nav trūcis un dzīvē viss ir kārtībā, bet es labi apzinos, ka neviens nekur mani izplestām rokām negaida, visu ir jāsāk ar mazumiņu un pa mazam solītim jārāpjas augšup. Ambīcijas ir laba lieta, bet tici man - reālajā dzīvē nevienu neinteresē, cik vērta tu jūties. Sāc ar reālās situācijas apzināšanos. Arī Breds Pits reiz tēloja cāli burgeru ēstuves reklāmai. Neviens vēl no vidusskolas kļuvis par priekšnieku.

Zinu, ka būs grūti, varbūt ir radies maldīgs priekšstats, ka taisos nez uz kādiem amatiem pretendēt, nē, vienkārši līdzvērtīgus vai mazliet augstākus amatus izskatīšu, kā tagad, nevis zemākus ;) Mazliet biju iedomājusies, ka Rīgā algas ir lielākas, tāpēc tāds pārpratums radās. :D

Es pēdējā gada laikā darbu esmu meklējusi divas reizes (nevis sūtījusi divus pieteikumus, bet meklējusi divos piegājienos). Tici man, tu pat nestādies priekšā, ko nozīmē atrast Rīgā darbu. Pat ar visu pieredzi, izglītītību un atbilstību visām prasībām.

Algas Rīgā ir lielākas, bet par kādiem 10-20%. Nejau pa 40-50%.

Nu tāpēc es ceru atrast caur paziņām. Tāpat kā dzīvoklīti. Rīgā vispār bez paziņām nereāli kaut ko atrast.

Kārtējo reizi atkal Dvīne maldās, saistībā ar tām paziņām. Tā tikai pierod, ka kāds kaut ko iedos, noliks priekšā un šī tikai paņems visu gatavu. Būs vien jāsāk domāt, ka jācīnās par dzīvi pašai.

Dvīne, es tevi nesūtu uz Maximu! Nu kāpēc tu manā tekstā izlasi tikai to, ko gribi izlasīt?!
Es Maximas stundas likmi minēju kā piemēru, jo es viņu esmu redzējusi reklāmās.
Un es pati nestrādāju, studiju laikā, par to likmi, kuru minēju, Maximā, bet gan pavisam citā sfērā.
Būtiskākais, ko tev visi cenšas pateikt ir tas, ka meitenes pat birojos nepelna tūkstošus, lai varētu strādāt uz daļēju slodzi par 400 eur uz rokas.
Viss ir baigi forši no tā, ko tu māki, bet piemēram, tu māki krievu un angļu valodu? Rīgā apkalpojošajā sfērā tās ir visai vajadzīgas.

Nu Alexxa tiešām uzvedas kā totāla idiote. Man arī Dvīnes attieksme "atbraukšu Rīgā un būs darbs par 400 eiro uz pusslodzi, un paziņas visu iedos, un draugs visu nokārtos" liekas smieklīga, jo reālajā dzīvē vairums gadījumos ir pretēji, taču pērties par to divas dienas un pazemot meiteni, sakot, ka viņa šos pazemojumus ir pelnījusi u.t.t.? Kaut kāda slimiķe (attiecinu uz Alexxu) un piekrītu, ka nav jau pirmā reize. Pietiktu ar vienu, divām, trīs reizēm, kur Dvīnei norāda uz viņas naivumu, bet šitā..

pantere, es negribu, lai man kāds uzliek kaut ko uz paplātes, es tikai saku, ka paziņu faktors ir svarīgs:)

Man te nesen teica, ka ofisā 400 uz ķepas sekretārei (ar dažu gadu darba pieredzi) par pilnu slodzi esot normāla alga. Tā ir?

Opā, es Rīgā dzīvoju jau 6 gadus un caur paziņām es neko daudz neesmu dabūjusi (lai gan esmu jautājusi un sākumā ir bijušas diezgan grūtas situācijas, kad palīdzība būtu noderējusi)!

Visus dzīvokļus, darba piedāvājumus esmu sameklējusi caur sludinājumiem (vai ejot uz konkrētām vietām jautāt, vai nevajag kādu palīgu). Vienīgi manu pašreizējo darbu es ieguvu caur draugiem, bet tas bija citādi - tolaik tā bija tikai ideja, kas man likās ļoti interesanta un es biju gatava mesties tajā iekšā jau tajā pašā dienā, tā kā var uzskatīt, ka es pati to daļēji izveidoju. Vēlāk tāpat meklējām papildus civēkus caur sludinājumiem, jo pieredze rāda, ka paziņas vairumā gadījumos nemaz nav labākie darbinieki (ja nu vienīgi viņiem tā lieta ļoti, ļoti patīk un padodas)... bet varbūt man vnk slikti paziņas.... :/

Kārtējo reizi atkal Dvīne maldās, saistībā ar tām paziņām. Tā tikai pierod, ka kāds kaut ko iedos, noliks priekšā un šī tikai paņems visu gatavu. Būs vien jāsāk domāt, ka jācīnās par dzīvi pašai.

Ne vienmēr tas nozīmē, ka cilvēks tikai paļausies uz citiem un pats neko nedarīs. Paziņu faktors tiešām ir ļoti nozīmīgs. Pat manā mazpilsētā bez paziņām, darbu atrast ir ļoti grūti, ja ne pat neiespējami. Viss ir atkarīgs no tā, kā tās iespējas pats izmantosi - gaidīsi, kad visu iedos uz paplātes vai arī paņemsi mazu kripatiņu no tā, ko dod un tālāk cīnīsies pats.

Kaut kāda slimiķe (attiecinu uz Alexxu) un piekrītu, ka nav jau pirmā reize.

Nina, vai tad Tu mums nebiji tā, kas joprojām ar kaut kādām mentālām kaitēm slimo, jo izārstēties nevar? Joprojām grauž, ka man toreiz taisnība bija? Nu tad tajā diskusijā arī izpaudies, nevis vazā to pa visām diskusijām, kur tam ir un kur nav vieta.