Agresija pret savu lupatu lelli

te nu bija gudrais, bagaatais, uznjemeejs Ingus :D:D kaartejais cumshot

iznēsā, piedzemdē, izaudzini un tad sprēgā. Bet tu neesi ticis pat 1majā solī.

Nu es piekrïtu tev. Es arī redzēju nesen....slikti palika. Kā tā var? Fuj....

Cerams, ka Tev ir tikai tādi bērni, par kuru eksistenci nenojaut.

es protams neatbalstu agresiju,bet dažreiz redzot kādi ir bērni, pašai gribas aizrādīt. Protams kliegt nevajag, bet vajag paskaidrot, ja tomēr nesaprot,tad aizvest kādā klusākā vietiņā un jau kārtīgāk parunāt, tas viss nav apkārtējiem jāredz un jādzird. Ne vienam nav jābūt ne kungam,ne kalpam. Gan vecākiem,gan bērniem ir jābūt līdzsvarā, jo pēc tam neradīsies audzināšanas problēmas ;)

-Tiklīdz pacel balsi uz bērnu,tu viņam iezombē-tu esi lupatu lelle tu pat 0 neesi,es te esmu svarīgākā VIP persona,a tu tikai stulbība,kura nemāk uzvesties precīzi kā es vēlos.

nesen redzēju,ka viena meitene,aptuveni ~8 gadus veca, rādīja mēli, špļaudījās uz viena onkuļa. Māte blakus sēdēja un smaidīja, ja tas būtu mans bērns,es neko tādu nepieļautu, bērniem ir jāiemāca kā ir jāuzvedās sabiedrībā

Neviena galējība nav laba. Mana radiniece ar tādu pieeju kā tev izaudzināja tik izlaistu bērnu, ka pati netika ar viņu galā.
Bērnos ir jāieaudzina cieņa, bet to nevar panākt ar bļaustīšanos, dusmošanos vai pat iekaustīšanu, jo tā māte tikai demonstrē savu vājumu. Tādā ziņā es tev piekrītu. Bet vajag panākt, lai bērns tevi ciena. Tā, protams, no manas puses ir tikai filozofēšana, jo man, tāpat kā tev, bērnu nav ;)

Kā redzams,tu neesi saticis tādus bērnus,kas bez balss pacelšanas neko nesaprot. Tu vari vienu,divas un trīs reizes mierīgi aizrādīt,bet viņš nesaprot,bet kad nedaudz pacel balss toni, tad viņš uzreiz sadzird tevi.Tas tā vienkārši ir

Šodien darbā tieši par šo tēmu aizrunājāmies.
Neatbalstu ne sišanu, ne bļaušanu. Tas man liekas kā vecāku vājums. Visu var mierīgi sarunāt, bērni nav dumji un iespītējas, ja kāds bļauj. Ir liela atšķirība starp bērniem, kuri ir audzināti ar maigumu un mīlestību un tiem, uz kuriem mūždien ir bļauts.
Es nedomāju, ka viss bērnam ir jāatļauj un jāuķinās. Vienkārši ir jārunā, sākot no bērnības.

-Tiklīdz pacel balsi uz bērnu,tu viņam iezombē-tu esi lupatu lelle tu pat 0 neesi,es te esmu svarīgākā VIP persona,a tu tikai stulbība,kura nemāk uzvesties precīzi kā es vēlos.

Tu vēlies teikt, ka sīcis vēl ar mammas pienu uzlūpām uzstādot mammai kaut kādas prasības ir kas vairāk par 0? Tad jau ja visi piedzimstot nu tik svarīgi, lai paši tiek galā un aprūpē sevi, nez kas tur sanāks, vai maz kas sanāks. Un ja jā, tad satikt uz ielas tādu nevēlētos. Sīkajam jau no dzimšanas ir jāiemāca, ka ir nekas pret visu, un ja grib kas būt, tad ir jāmāk uzvesties. Un jā, runājot par to, ka vecāks ir berna kalps, tad varu pateikt tik to, ka vecākam nav nekādi pienākumi rūpēties par to sīko bļauri, bet tas, ka viņš tā ir nolēmis, un savu laiku tērē kaut kāda sīka krupja izaudzināšanā nedod tiesības viņu nosaukt par kalpu. Tad varbūt Jūs visi veči uzreiz pēc dzimšanas sākiet audzināšanas darbus, bet tas Jus par grūtu. Jūs tik mākat iebāzt savu sīko perdeli caurumā un no atbildības aizlaisties vai vnk no malas kko teikt, cik redz vecenes sliktas..

Kad maziņš biju darīju pāri vardītēm, plēsu kājiņas mušiņām un kaitināju savu kaķi. Tagad pat mušai pāri nenodarītu. Zirneklītim pat mājās netraucēju dzīvot. Kaut gan lai uzvārītu zupu, gaili nokaušu bez pārmetumiem.

Bērni tā dara- nogalina prieka pēc. Pasaule tāda.

Pašai bērnu nav, bet uzskatu, ka nav gan bērnam jāstāsta, cik viņš īpašs, gudrāks, labāks par citiem it sevišķi, ja tam nemaz nav reāla pamata. Es nezinu, bet man šķiet, ka ar tādu audzināšanu var panākt tikai to, ka dārziņā, skolā viņš tā arī uzvedīsies-kā nez kāds radības kronis.

Es uzskatu, ka bērnam jāsaprot, ka viņš nav ne ar ko labāks, priviliģētāks par pārējiem, viņš ir tāds pats cilvēks kā pārējie, ne labāks, ne sliktāks un viņam arī attiecīgi jāuzvedas-respektējot apkārtējos un saprotot robežas.

Es padomāju bērns lelles plēš. Teksts nelasāms. :D

Piekrītu, Anastasija. Pēc tādas audzināšanas bērnam ir grūta dzīve. Var ieslīgt arī kompleksos, ja visu mūžu bērns ir bijis vislabākais, vissmukākais, un pe pēkšņi tu saproti, ka ir arī labāki. Runāju pēc savas pieredzes. Ilgi jācīnās, lai iemācītos sevi pareizi un objektīvi novērtēt.

alt+3, man, kad izlasīju virsrakstu, pirmā asociācija bija par kaut kādām vudū lellēm :D

Bērnam nav jāstāsta, ka viņš ir labāks vai sliktāks, par citiem, bet gan ir jāsaka, ka viņš ir labs un svarīgs. Pats par sevi, bez salīdzināšanas. Jo - kas notiek? Bērna ego paceļot uz citu līmeņa, sākas visa krāniņiem mērīšanās "man šitais foršāks, es esmu smukāks, un tu esi lūzeris" kas teicami atspoguļojas sākumskolās un pamatskolās notiekošajā. Vai arī sakot "Tu nu gan esi slinks/lēns/neattapīgs utt., tava māsa/brālis bija gudrāki. Paskat, kā kaimiņu Kārlītis prot, un ko Tu vispār sajēdz?" Jo vairāk tas notiek, jo zemāka bērnam pašapziņa, jo viņš jau no mazotnes redz - citi vienmēr labāki, ko man te censties? Redzu savu mazo māsu, kurai vecāki kreaivitāti un atvērtību ir pilnībā nokāvuši. Mazāki bērni reāli šķiet atvērtāki un attīstītāki, un viņa vienmēr tikusi salīdzināta ar mani - strādīgo, paklausīgo māsu, kas ātri visu iemācījās. Vēl piemērs - mana laba draudzene, kura, kā vidējā no māsām vienmēr ir bijusi neievērota, neviens viņai ģimenē nav pievērsis īpašu uzmanību, jo īpaši bērniem tik svarīgās vecmāmiņas. Un viņa ir uzaugusi karojot ar savu vecāko māsu - cenšoties viņu apsteigt un pārspēt gan atzīmju ziņā, gan citādi. Izdevās jau, bet pašapziņai viņai ir tiiiik zema...

iznēsā, piedzemdē, izaudzini un tad sprēgā. Bet tu neesi ticis pat 1majā solī.

Lapsiņa, vai Tu ar to gribi teikt, ka dzemdības sievietei dod tiesības ar to bērnu darīt jebko? Bļaut viņam virsū, purināt un draudēt? Pēc tādas loģikas sanāk, ka tēvs to nemaz nedrīkst, jo viņš tikai pamērcēja caurumā? Tad nav ko brīnīties, ka tēvi aiziet no ģimenēm - jēga palikt, ja izrādās, ka audzināšanas procesā iesaistīõties nemaz nedrīkst, ir jādod tikai nauda un jaunā māmiņa izrādās aurojoša psihopāte? Paaurojiet savam vīrietim tā virsū, aizies drīz vien. Tas, ka bērns no jums ir atkarīgs un nekur nevar aiziet, nenozīmē, ka pret viņu, kā fiziski vājāku būtni, kas nepazīst mūsu pasaules kārtību, drīkst izturēties kā reāla sučka.

Tu kļūstu arvien sviestaināks!
Šad tad jāizrāda raksturs , jāpasaka kāds stringrāks vārds, vai arī jāuzbļauj viršū, ja bērns nesaprot ,ja normāli pasaka. protams,ka nav jābļauj katru dienu,jo tad bērns pieradīs un vairs nebūs efekta, taču pie lielākām bļēņām , nedarbiem ir jāparāda ,ka kaut kas nav kārtībā,ja nesaprot normālā tonī aizrādījumu . Nevar visu laiku runāt -uči- puči tonī.
Satraumēt var ,ja bērnam saka- Tu esi neveiksminieks, stulbs, es negribu tāda bērnu, bet ja uzbļauj -NEDRĪKST, lai bērns izbeigtu ,kaut ko darīt, tad tur tižu traumu neredzu:D

Jā, ir jāsaka, "nedrīkst," ir jāmaina toni, bet ne jau uz kliegšanu. Ir normālā stingrā tonī jāpaskaidro, ko tad tieši nedrīkst, un kāpēc. Jo prosta uzbļaujot tas bērns, īpaši vēl ja mazāks, nesapratīs, ko tad īsti nedrīkst, vien pārtrauks savu tā brīža darbību. Ir jāieaudzina izpratne, kas, kā un kāpēc, nevis jāizdresē suns, kurš tāpat, saimniekam pametot māju, ielec gultā.
Kliegšana ir vājuma izpausme, bērnam savus vecākus jāredz kā atbalstu, autoritātes un draugus, nevis vāja rakstura bļaurus, kas dod ēst un kabatasnaudu, kā arī uzšauj, ja neklausa.

Pastaigājoties ar bēbi starp pagalmiem, bieži nākas dzirdēt tādus tekstus lidojam ārā pa logiem, ka pašai bail paliek. :D

Neatbalstu bērnu fizisku iespaidošanu, bet neatbalstu arī pārlieku pielaidīgu audzināšanu. Uzskatu, ka pašā saknē pret bērnu jāizturas kā pieaugušu cilvēku, likot saprast, ka viņa izdarītās izvēles nesīs augļus. Bez drastiskām metodēm arī var labi izaudzināt cilvēku.