Nožēla?

Jā, esmu. Ļoti daudz lietas nožēloju, agrāk es vispār tāda diezgan ļauna biju, nelepojos ar to :(

Cinderella - ļauna pret cilvēkiem? Bet ja Tu tād nebūtu bijusi, tad nebūtu tāda, kāda esi šobrīd

Jā, nožēloju. Zinu, ka laiku nevar pagriezt atpakaļ un man vnk ir jāsamierinās ar to, kas bijis, bet...es mēdzu sev joprojām pārmest.

Vairākas reizes esmu rīkojusies tā, ka pēc tam nožēloju. Pārsvarā, kad kādam esmu nodarījusi pāri, sāpinājusi.
Un vēl nožēloju vienas savas attiecības, kad biju pavisam jauna, tās attiecības man nav nesušas pilnīgi neko labu. Un man vienalga, kad saka, ka tā bija pieredze, bez tā es nebūtu tur, kur esmu tagad, man vienalga, jo pēc tām attiecībām, tā cilvēka man vairākus gadus vajadzēja, lai smadzenes sakārtotu atpakaļ vietās.

Nožēloju nepārdomātus lēmumus vai - tieši otrādi - novilcinātas, laikus neizdarītas lietas, kas vēlāk atspēlējas vai atstāj iespaidu uz manu nākotni.

Nožēloju dažas pateiktas un izdarītas lietas, kuras tika sastrādātas aizvainojuma un sāpju iespaidā. Vajadzēja vienkārši noignorēt, nepazemot sevi un likties mierā, bet to vairs neizmainīsi.

Ja es iedomājos par kādām konkrētām lietām, tad liekas, jā, nožēloju. Bet tā, pārāk neiedziļinoties tajās lietās, liekas, ka viss ir bijis kā tam jābūt. Nožēla manā gadījumā būtu kā nepareiza ceļa izvēle, bet atkal filozofējot, es tagad nebūtu tur, kur esmu tagad.

Cenšos dzīvot tā,lai nav jānožēlo.

Es uzskatu, ka cilvēka nožēla ir atkarīga no cilvēka paša domāšanas. Ir cilvēki, kas ļoti ņem pie sirds un ir cilvēki, kas to nevajadzīgo māk nolikt plauktiņā un par to pārstāt domāt.
Ja tā padomā, tad es daudz ko nožēloju, bet es no tā paņemu to labo (ka esmu sapratusi kādas kļūdas nepieļaut) un viss.

Bet ir arī otrs aspekts - manas visas tās nožēlas pārsvarā ir par manu dzīvi, ja es būtu ietekmējusi citu dzīvi negatīvā nozīmē, šaubos vai es tā mācētu smuki nolikt plauktiņā.

Nozheela manaa izpratnee ir situaacijas izprashana un izveerteeshana visdziljaakajaa buutiibaa - kad tu speej saredzeet visa saakumu, kljuudu apmeeru, rezultaatu un sekas. Un nozheela ir arii sirdsapzinja, kura atbild par muusu saprashanu, kas ir labs un kas ir slikts. Manupraat, tikai pavirshi cilveeki, bez sirdsapzinjas neko nenozheelo... Nav sevi jaaknaabaa via jaashausta, bet nozheelot kaut kaadus leemumus, riiciibu ir veseliigi. Taa ir savu kljuudu apzinaashanaas.

Jaa, nozeeloju daudzus notikumus, par kuriem neveelos runaat publiski. Viegli jau pateikt, lai cilveeks aizmirst, nenem pie sirds, bet, vismaz man, nozeela sleepjas tajaa, ko neesmu speejusi izdariit un ietekmeet.

Nenožēloju neko. Vispār uzskatu, ka dzīvē kļūdu nav, ir tikai pieredze. Ja kaut ko nožēlotu un cerētu, ka tas nebūtu bijis, varbūt bez tā sliktā notikuma nebūtu arī virkne labo, kas notikuši pēc tam...

Daudz ko nožēloju, ļoti.
Bet cenšos mācīties no savām kļūdām un dzīvoju tālāk.

Es neteiktu, ka kaut ko nožēloju. Varbūt ir lietas, ko es būtu varējusi darīt savādāk, bet par to sevi nešaustu. No kļūdām mācos.

Varbūt es kādreiz gribetu saprast, kā tas ir nožēlo kaut ko, bet varbut.. varbut labak ne

Nožēloju ļoti daudz. Viss biežāk nožēloju, ja pieaļuju netaisnību pret sevi un citiem.
Spilktākais, ko nožēloju ir tas, ka neaizsargāju meiteni pamatskolā. Viņa bija reāls kroksis, smirdēja pēc laukiem, visa klase ņirgājās, bet es neaizsargāju. Ap 18 gadu vecumu viņa nomira autokatastrofā. Sasodīti nožēloju. Citreiz pat zinu, ka lietas nožēlošu.
Ar spēku un atbildību, nāk arī nožēla par padarīto. Nebrīnos, ka sievietei nav nožēlas.

Agrāk bieži domāju par to, ka ir daudz un dažādu lietu un notikumu, kurus nožēloju. Tagad cenšos no šī vārdu savienojuma "es nožēloju..." izvairīties, jo saprotu, ka liela daļa notikumu mani aizveduši līdz šim mirklim. Ja nebūtu kāds no tiem, iespējams, nekad nebūtu tur, kur esmu tagad, ar tiem cilvēkiem ar kuriem esmu tagad. Reizēm aizdomājos par notikumiem, kurus varēju mainīt, ja būtu kaut ko izdarījusi savādāk, taču pēc tam apzinos, ka visi notikumi, kuri dzīvē bijuši, ir tādā kā ķēdē aizveduši mani līdz šodienai.

Manuprāt, mūsu dzīves tieši sastāv no laika, ko piepilda mirkļi. Bet tas tik un tā paliek laiks.

Principā es arī neko nenožēloju. Kas ir izdarīts, tas ir un viss. Tur neko nevar mainīt. Taču šī katra lieta, ko varbūt vajadzētu nožēlot, ir mani padarījusi daudz stiprāku. Reizēm pat esmu pateicīga tādiem brīžiem, kas liek nokrist uz zemes, lai es pieceltos ar lielāku spēku un pārliecību.

Līdz šim nav bijis nekas ļoti nopietns, ko es varētu nožēlot tā riktīgi, bet mācības, protams, dzīvē bijušas! tieši par cilvēkiem runājot, vajag atcerēties to, ka katrs jaunais cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē, ir nācis ar kaut kādu savu misiju/mērķi/mācību, viņš ir nācis, lai kaut ko mums iemācītu un no mūsu dzīves a) pazūd, kad ir izpildījis tā saukto misiju b) nepazūd, jo viņš vienkārši ir nācis, lai paliktu un būtu mūsu dzīvē visu laiku.. tāpēc, piemēram, ja es ar kādu sastrīdos un saprotu, ka man nav bijusi taisnība, es šo strīdu nenožēloju, bet skatos savādāk - tieši tas cilvēks man ir iemācījis konkrēto situāciju pareizi izvērtēt un esmu guvusi mācību vairs nedarīt to, kā dēļ radies strīds! varbūt ir kas tāds, ko teorētiski es varu nožēlot, bet es zinu, ka tuvāko gadu laikā es pati būšu spējīga savu virzienu mainīt un nožēlot es varētu tikai savu izlietoto laiku, bet diezvai tā pat būtu nožēla.. drīzāk kārtējā mācība! nožēlas dzīvē, manuprāt, ir ļoti maz un ja ir,tad lielas un ārkārtīgi nopietnas, pa lielam mēs tikai mācamies, mācamies šajā pasaulē atrast vietu zem saules :)