Es saprotu, ka suņiem vajag izskrieties, paplunčāties šajā laikā. Latvijā par suņiem tā nerūpējas. Nav tik daudz to vietu, kur savu mīluli palaist, lai izskraidās. Varbūt attieksme pret suņiem būtu savādāka, ja tiktu investēts dažādos suņu parkos vai teritorijās, kur mierīgi varētu palaist suni paskraidīt. Ir valstis, kur ir suņu parki, pat sadalīti terirojās lieliem un maziem suņiem, man šķiet, bet neesmu droša par to sadalījumu.
Saprotu gan suņu saimniekus, gan tos, kuriem nepatīk, ka suns skraida apkārt. Es pati gribētu suni, bet, saprotot to, ka ir maz iespējas viņu izskraidināt, es nemaz nedomāju viņu ņemt tagad. Ja pludmalē ir aizliegts atrasties suņiem, tad jāmeklē teritorija, kur tas nav aizliegts. Nevar ieņemt galvā, ka, ja esi aizgājis uz pludmali ar savu suni pirmais, tad māmiņai ar bērnu, kas atnāk vēlāk, būtu jāiet prom, meklēt cita vieta, ja tā ir pludmale, kurā ir aizliegts būt ar suņiem.
Saprotu arī to, ka daži cilvēki ir šausmīgāki par Jūsu mīluļiem, bet nu neesmu dzirdējusi, ka kādu skrējēju vai atpūtnieku pie jūras būtu sakodis kāds cilvēks. Tas ir koks ar diviem galiem, kur nav risinājuma, ja pašvaldības par to nemaz nedomā, bet iedod nelielu teritoriju pie jūras vai arī vispār par suņiem un to saimniekiem neinteresējas. Lai cik mīļs ir tavs mīlulis, ir jāatceras, ka gan cilvēkiem, gan suņiem var aiziet ciet. Es savējo vienmēr ņemu uzreiz sev blakus, kad kāds suns skraida apkārt, lai arī cik ļoti viņai patiktu dzīvnieki, viņai ir bail, ja kāds sāk bāzties virsū. Man arī tas nav patīkami, nu mazums, kas var notikt.