+ Emmanuellei - viņi tiešām ir ļoti dažādi. Man vienam tuvam cilvēkam ir laikam salīdzinoši vieglāks variants - pa miskastēm nelien. Bet kā izskatās māja - āāārprāts. Bet, nu, darīt tur reāli nevar neko, ir jau visādi mēģināts. Trakākais, ka viņš pats it kā apzinās, visu laiku saka, ka tad un tad ieviesīs pamazām kārtību, bet nekas tur nemainās, pienāk runātā diena, bet mantas ir vēl 2x vairāk. Man reāli žēl tā cilvēka, jo tas mērķis, ar kādu viņš tās mantas vāc jau ir labs - pārtaisīt, piem, vecu krēslu par jaunu, foršu krēslu utt., tikai līdz tai darīšanai viņš netiek, tā vietā turpina krāt vēl vairāk. Vispār nav, kur apgriezties, visa māja aizkrauta. Nezinu vispār, ko tur var darīt. :( Interesanti, ka tad, kad viņš ar kādu dzīvoja kopā, tā nebija, taču, kā visi no turienes izvācās, tā notika kaut kāds klikšķis. Vispār moš tas uz vecumu? Vispār mēdz būt arī gados jauni krājēji? Nu, es nedomāju variantu "žēl izmest bērnības lelli", bet tādu normālu krāšanu.
Baigi cerīgi jau neskatos uz Tavu situāciju, krista. Ja pati tādu nepazītu, tad jau viss liktos vienkārši - parunā, noliec atsevšķi, ko tur vēl, bet nu realitātē...Nezinu, jāved pašai uz kaut kādām tālākām miskastēm. Varbūt ar to sievu nevis pašu vācēju var parunāt par šo?