vai var arī savādāk?

jā, cieņa un pieklājība man ir ļoti izteikta, cilvēki jau nezin, kas darās man galvā, tāpēc mani satiekot, runājoties nekad nav nodomājuši, ka esmu augstprātīga, lepna utt. reiz pat ir nācies strīdēties, jo konkrēti pateicu, kāda esmu, bet otrs cilvēks tam galīgi nepiekrita un viņš to teica ar ļoti lielu pārliecību.
man ir piedēvētas īpašības, tādas par kurām domāju, ka tādas nav un tās nebija netuvu siktajām

Esi noteikti satikusi nepatīkamus cilvēkus dzīvē, ar riebīgu raksturu, kurus neizmanīt.

varbūt arī tur tā sāls, jo pati negribot esmu uzcēlusi ap sevi mūri un tā cenšos citus nelaist klāt, jo ir nācies aplaustie

Bet tu saki, ka vari atļauties nesveicināties, jo tev kaut kas nepatīk.. Tātad neesi pieklājīga! Jo pieklājība nešķiro - patīk/nepatīk, bet vienkārši ir vai nav. Jebkurā gadījumā, ja esi ar sevi apmierināta, tad kur problēma? Ja neesi, tad vienkārši mainies! Ieslēdz smadzenes un pārliecini sevi, ka blondi mati ir tas pats, kas brūni vai riži... Tā ir tikai krāsa, nevis diagnoze.

pieklājības pēc zem deguna nomurmināšu "Čau", bet apakš tā "Čau" būs vēl daudz ko padomāšu, bet nevienam neteikšu

Padomā, kā iemācīties mīlēt cilvēkus. vienkārši par to, ka viņi ir. Vienkārši par to, ka viņi varbūt palīdzēs, ja Tev būs slikti vai kas slikts atgadīsies. Pievienojies:
https://www.youtube.com/watch?v=lfK_BVMhKvg

Man ar reizēm šķiet, ka varbūt gaidu to ko nemaz neesmu pelnījusi, ka varbūt otrā cilvēkā meklēju par daudz. Un tomēr...arī nopelt sevi nevajag.

zinu, ka esmu mīļuma iemiesojums, izpalīdzīga, laipna, bet pret draugiem, respektīvi, cilvēkiem, kuri manu kritiku ir izturējuši. no citiem gaidu vairāk kā viņiem ir un labi apzinos, ka tā gluži nav forši, bet man tas tā dabīgi un apzinos, ka tas tad arī ir viens no iemesliem kāpēc esmu viena

Melns dikti labi pateica, man pa prātam izteica savu domu