Mēs esam gandrīz nešķirami un labprātāk pavadām laiku kopā divatā, nekā ar draugiem. Dēļ tā esam nonākuši pie tā, ka reizēs, kad gribās kompāniju ( piem. Jāņos vai citreiz ), tad nav īsti ar ko. Šajā nedēļas nogalē arī vīrieti sauca draugs uz savu vasarnīcu Saulkrastos, es teicu, ka jābrauc, bet viņš negribēja, tā nu pavadījām laiku divatā. Bet man vienmēr ir par maz, un neteiktu, ka no tā cieš mūsu attiecības, jo darba dienās esam diezgan maz kopā un man tad ir skumji. Man nekad viņš nav par daudz un arī ar draudzenēm satiekos tikai tad, kad viņš strādā, vai ir ar kaut ko aizņemts, vai arī satiekamies ar draugiem / draudzenēm kopā. Mums tā ir labi. Negribētu blakus sev tādu, kuram vajag atpūsties no manis regulāri, es tad justos bēdīgi, kaut spēju saprast, ka tas ir tikai normāli, bet emocijas ņem virsroku un tad palieku kašķīga :D