Pavadītais laiks ar otro pusi

Neons, nu viņš ir pavisam parasts puisis no laukiem (kas man tik ļoti viņā patīk - ka viņš ir vienkāršs, atklāts, sirsnīgs, vienmēr, saka, ko domā) un es esmu vairāk kā pārliecināta, ka nekādu zemūdens akmeņu tur nav, vienkārši viņš ir tāds cilvēks, kuram vienmēr pirmajā vietā būs palīdzēt vecākiem saimniecībā, nevis veltīt laiku savām interesēm. Ja tas būtu saprāta robežās - man pret to nebūtu nekādu iebildumu un es tikai priecātos. Bet kā pēc šīs diskusijas manu, ne es vienīgā domāju, ka īsti normālas šādas attiecības nav.

Darbs - liela zemnieku saimniecība, nekādu strādnieku viņiem tur nav (jo nav ko paņemt, visi ciemā ir nodzērušies, nevar paļauties un tā tālāk) tādēļ viss jādara pašam ar vecākiem, paralēli ir vēl arī cits - algas darbs. Kā beidz to, dodas uz lauka un tā līdz vēlam vakaram, brīvdienās. Un ziemā nav tik ļoti aizņemts (jo ziemā nav tie lauku darbi) bet kā jau minēju - es mācos un strādāju, līdz ar to brīvdienas nekad nesakrīt, jo tajās man jāstrādā. Dzīvo mazliet tālāk kā stundas braucienā ar mašīnu (esmu braukusi ar autobusu - apmēram trīs stundas, tā kā vari stādīties priekšā, ka tuvu tas pavisam noteikti nav)

Ļoti piekrītu tev un attaisnot viņa attieksmi ir mazākais, ko es vēlos, var jau būt, ka tomēr neesam viens otru iepazinuši tik labi, tomēr ir tā sajūta, ka nevienu citu negribu, tikai viņu, bet nespēju arī tā, kā ir tagad - draugs ir, bet tajā pašā laikā nemaz nav.

Man jau liekas, ka laimiigu attieciibu pamataa ir jaabuut tomeer kaut kam kopiigam. Vislabaak, ja taas ir kopiigas intereses un nodarbes, bet, cik es varu noprast, tevi pilniigi neinteresee lauku darbi. Un ja, kaut kad taalaa naakonee, vinjsh paarnjems vecaaku biznesu un nolems to turpinaat attiistiit, tad logjiski buut, ja vinja otraa pusiite vinju atbalstiitu, saprastu un piedaliitos shajaa biznesa attistiibaa. Bet tu, manupraat, esi pilseetniece, kura ir ieintereseeta citaadaa dzivesveidaa, kursh savukaart tavam puisim nav saistoshss... Taa ir? Kaadas iespeejas pati saskati kopiigaa naakotnee?

Krista, paldies par ieinteresētību, visu pati jau sen kā esmu izdomājusi krustu šķērsu, tomēr - bez pozitīviem rezultātiem. Saproti, ja ir sarunāts, ka vismaz vienas brīvdienas vasarā pavadīsim kopā, esmu sarunājusi darbā brīvu, bet viņš pasaka, ka tomēr laikam nevarēs atbraukt, jo piedāvāja haltūru, un, ja viņš to neizdarīs, tad neviens cits arī nepalīdzēs, turklāt par to var nogrābt ļoti lielu naudu - viņš viņiem neatteiks, atteiks ieplānotās brīvdienas savai meitenei.

Par to braukšanu pie viņa - jau minēju, ka man tur nav ko darīt, tiešām nav. Tās reizes, kad esmu aizbraukusi, viņš tā kā tā visu dienu strādā, es sēžu mājās un vienkārši gaidu vakaru, nedarot neko. Neko palīdzēt, protams, viņam nevaru, labākajā gadījumā palīdzu pagatavot pusdienas. Ja tā būtu viņa māja un viņš tur dzīvotu viens - nebūtu problēmu, bet tā kā tur dzīvot viņa vecāki, tad man ir neērti tur vienkārši visu dienu atrasties un gaidīt viņu, lai pēc tam pirms gulētiešanas pavadītu stundu kopā.

Neons, nu ir tā, ka es pati nezinu, tiešām nezinu, pārvākties dzīvot uz laukiem (kaut idejas līmenī) tomēr ir ļoti liels un nozīmīgs solis. Par pilsētnieci sevi neuzskatu, esmu uzaugusi piepilsētā, lauku darbi man nav sveši, tomēr ne tādos apmēros - varu parušināties pa puķu dobēm, bet ne jau ar kombainu pļaut labību :D

Viņš arī pārņems to visu, jo ir vienīgais dēls, to ir pateicis man jau sen, ka sevi pilsētā iedomāties nevar un nekad negrasās pārcelties. Protams, man pat prātā nav ienākusi doma viņu mēģināt pārliecināt par pretējo. Bet man ir pašai sava māja vietā, kurā dzīvoju, man šeit ir mani mīļie cilvēki, darbs un studijas ir sīkums, studijas drīz beigsies un darbs .. nu darbu es tajā mazajā miestā neatrastu, jo darba iespēju tur vienkārši nav, labākajā gadījumā varētu dabūt kādu darbu tuvākajā pilsētā, kura tomēr arī atrodas vairāk kā pusstundas brauciena attālumā. Noteikti sēdētu mājās un darītu mājas darbus - pēc tam jau audzinātu bērnus un gaidītu viņu vakaros mājās (tas tā - ļoti tālu par to visu aizdomājoties)

Lai tāda būtu mana sapņu dzīve - bez kultūras pasākumiem un pilsētas nerimstošās elpas - jābūt ļoti, ļoti stiprai mīlestībai pret cilvēku, kurš mani tur saistītu.


Pārlasot visu, ko esmu rakstījusi šeit šovakar, viss šķiet tik ļoti pašsaprotami - pārtraukt šīs attiecības, baudīt brīvību un gaidīt kādu, ar kuru uzskati tik ļoti nozīmīgos jautājumos būs kaut mazliet līdzīgāki, bet tajā pat laikā neatstāj arī doma, ka tas ir tikai šķērslis, kuram tiekot pāri, es varu būt laimīga visu atlikušo dzīvi. Un man patiesi nav ne jausmas, kurš ceļš šoreiz būs tas pareizākais, tādēļ pieņemšu pašu muļķīgāko, bet vieglāko iespēju - ļaušos plūsmai un skatīšos, kur tas viss mani vedīs.

Paldies, meitenes, par interesi, padomiem un laika pakavēšanu, domu sakārtošanu. :)

Ja spersi to soli un paarvaaksies pie vinja, vai tad tu buusi speejiiga vinjam paliidzeet saimnieciibaa? It iipashi ja veel vinja vecaaki tur dziivo, no teviim pashsaprotami gaidiis to, ka gan iesi pie lopiem, gan ar to pashu kombainu njemsies. Iemaaciities to dariit var arii sieviete, bet vai tev tas patiks un speesi justies realizeeta, skrienot pakalj vistai ar galjas cirvi un ar bakalauru/magjistru kabataa?

Krista-vai ne?:D

Persephon, varu iedomaaties tavu situaacij! Bet tu runaa taa, itkaa vinjsh dziivotu pavisam citaa valstii un ja tu paarcelto pie vinja - tad buusi ljoti taali no saveejiem, gandriiz atkal jau - kaa citaa valstii. Bet taa tachu nav! Latvija nav tik liela, lai shos attaalumus nevareetu ikdienaa paarvareet... Mums te, Kanaadaa, piem., katru dienu braukt uz darbu celjaa pavadot 1h vienaa virzienaa ar mashiinu ir pavisam normaala paraadiiba. Tas nav nekaads dizhais attaalums. Varbuut ir veerts nedaudz paiet soliiti pretii savam puisim un kaadu biezhaak tomeer aizbraukt pie vinja? Varbuut vinjsh, redzot, ka tu nedaudz "ziedojies", saaks dariit taapat?... Puisis izklausaas dikti laadziigs tev!
Saprotu tevi un godiigi sakot, es visdriizaak piekristu taadai mieriigai klusai gjimeniskai dziivei laukos, audzinot beernus, bet toties - mums buutu taada patiesa gjimeniska idille - viirs straadiigs, gaadiigs, bez kaitiigiem ieradumiem, taads riktiigs darba viirs, tu - smaidiiga, velesiigiem saartiem vaigiem svaigajaa lauku gaisaa, pavarda sargaataaja, ar jaukiem beerneljiem pie saaniem un juus taadi mierpilni un laimiigi, ka esat viens otram... Vai tad tik slikti izkaulsaas? Jaa, buus momenti, kad buus par garlaiciigu, kad buus gan rutiina, gan nogurums, bet tas viss var buut jebkur un ar jebkuru... Svariigi kaa juus ar to tiksiet galaa.

Neesmu izlutināta princese, kas nevar aiziet uz kūti (saucot lietas īstajos vārdos :D) tomēr darīt to visu dzīvi - diez vai. Protams, ir strādnieki, bet ko pati - sēdēšu rokas klēpī salikusi un skatīšos? Nu ne taču. Man ļoti patīk ideja - strādāt sev, nevis citiem, bet tas prasa tik daudz. Neesmu karjeriste, tomēr būt par mājsaimnieci visu dzīvi, nespējot atrauties no mājām arī man diez vai gribēsies.

Nu buut par maajsaimnieci jau ne vienmeer noziimee tupeet maajaas. Lai gan daudzas, kuras saakotneeji pret to iebilst, peec beernu piedzimshanas atziistaas, buut maajaas patiik tik ljoti, ka ar shausmaam domaa par atgrieshanos darbaa...

Neons, jā, jau atkal tev ļoti, ļoti piekrītu. Un tā ir tā gaišā puse, kā jau teicu - pārvarēt šo šķērsli un atlikušo dzīvi dzīvot tā, kā uzrakstīji, neuztraucoties, vai pietiks naudas, lai samaksātu apkures rēķinus (tas tā - mazliet pārspīlējot) un puisis tiešām ir ļoti ļoti (l) kā jau tu aprakstīji, jā

Skatīšos, kāda būs viņa attieksme un rīcība, pirmā esmu mēģinājusi ko domāt ļoti daudz, bet atteikumi sāpina, tādēļ gaidīšu ko no viņa - ja būs, būs, ja nē - dzīve turpinās :)

Neons Mums arii benziins/diizelis ir tik leets saliidzinaajumaa ar algaam, ka pat pusaudziem tiek pirktas mashiinas un pikapi ar lielu benziina pateerinju. Tomeer lauku saimnieciibaa lv nevar atljauties visi taa braukaat uz priekshu - atpakalj. Un arii mums tie lauku celji Kanaadaa ir izbraucami gandriiz jebkuraa laikaa. Lv zinu ka ir vietas, kur kaa sasnieg, taa seedi 3 dienas, un nemaz nerunaajot par biistamiibu braukaajot uz lauku celjiem, kur daudzi brauc paardroshi un ziemaa ir slidens.

krista, taisniiba! Es pavisam aimirsi par Latvijas benziina cenaam... :D Par celjiem - arii taisniiba, bet es jau nezinu kaadi ir tie Persehon nosauktie lauki - cik slikti tie celji, bet, ja reiz vinja mineeja mashiinu, taatad - celji ir izbraucami.

* sorry, divreiz paarbaudiiju, bet taapat nepareizi uzrakstiiju - Persephon. :D

Nu par to, ka dārgi sanāk, lai atbrauktu, nekad it kā nav čīkstējis :D

Persephon-vieniigais ,kaa redzu juus abus kopaa naakotnee ,ja brauksi pie vina dziivot...Paldies,ka padaliijies,bija loti interesanti palasiit!:)

Emmanuelle, citu iespēju kā būt kopā tiešām nav, jā :D
Paldies, ka izlasīji :)

Pievienojos Emmanueelei - paldies, ka padaliijies, Persephon! ;) Ceru un noveelu jums atrast kopiigu celju uz savu laimi!

Palasiju Persephon rakstīto, ne visu gan, bet pirmās lapas. Heh es divus gadus esmu ar puisi kurš dzīvo 3 ar pus stundu attālumā no manis, mēs tiekamies pa katrām otrajām brīvdienām, protams ir arī savi izņēmumi ka ilgāk varam padzīvoties, bet nu lielākoties visu laiku tā bija. Sākumā mani pārāk neuztrauca tas ka mēs dzīvojam tik tālu, jo ir daudz laika ko veltīt sev pa vidam un tad katra tā tikšanās reize tiešām piekas īpaša. Tad vēlāk attiecībām mani pārņēma drusku bailes, jo tomēr viņam lai gan ir darbs, tas ir tik pat kā ar minimālo algu un bez iespējām ko sasniegt vairāk, un tādā darbā viņš strādā 9 gadus, sevi nomokot kā rezultātā tik dabūja sāpošas maliņas. Izglītība lai gan viņam bija, tā pati profesionālā, viņš konkrēto profesiju nevēlējās turpināt. Pat pašā sākumā viņam nebija mašīna un tiesības, kas vispār viņa vecuma vīrietim man likās skumji, bet tas nu bija dēļ pagātnes problēmām dzīvē kas viņu smagi izsita no rāmjiem.
Tad nu mēs tā abi braukājām viens pie otra un mani aizvien vairāk pārņēma uztraukums par nākotni, vel aizprojām mazliet baida.
Vienīgais ko mēs vienmēr darījām ir tiešām braucām viens pie otra kad mums bija tas laiks, centāmies pat ieplānot laiu tā ja piemēram viņš var atbraukt vienā nedēļā uz 1 dienu vai piemēram otrā nedēļā uz 2 dienām, tad es teicu lai labāk brauc otrajā nedēļā nekā tērē naudu.
Bet nu galvenā problēma bija tas ka dēļ viņa dzīves grūti iedomāties nākotni kopā zem viena jumta, vismaz Rīgā, un vai es esmu gatava pārvākties uz mazu ciemiņu...NĒ.
Galu galā, tā kā es drauam parādījos dzīvē, viņš tiešām ar laiku pamatīgi saņēmās, tas prasija laiku lai viņu iedrošinātu, bet viss pagaidām izdodas.
Viņš nopirka mašīnu jau kādu laiku atpakaļ, tad viņš tagad liek tās tiesības, viņš ļoti domā par nākotni un pat tūlīt ies izmācīties velvienu profesiju lai varētu strādāt tādu darbu kas viņam tuvāks pie irds un ar kuru ir lielākas iespējas. Tā kā beidzot esmu sajutusi ka ir mums iespējama kopēja nākotne, viss pēkšņī ir sācis daudz ātrāk attīstīties.
Pieņemu ka vienkārši atiecībās kurās ir distance pa visu ir jāsaņemās kārtīgi jāgaida tas mirklis īstais ka viss nostāsies savās vietās un būs tās iespējas. Pirms kāda laika vel domāju ka viss tā kā ir el daudzus gadus, bet tagad zinu ka nebūs. Un viss kas man bija jādara ir jāmudina draugs saņemties. devu viņam idejas kā sakārtot dzīvi, ko iesākt pirmo. Un tas ir tas svarīgākais, atbalstīt otru pusi grūtos laikos.

Kad nestrādāju, ar draugu pavadījām katru vakaru kopā+nedēļas nogales. Septembrī sāksies skola (tā man ir tikai sestdienās) un vēl mans darbs ir maiņās. Pēdējā maiņa beidzās 22.00. Taču, kamēr aizbrauc līdz mājām, ir jau vēls. Taču tajos brīžos, kuros esmu kopā, ļoti izbaudu. :)

Miss Joker, tas tiešām ir ļoti apsveicami, ka viņš ir tā saņēmies. Un ir taču tik patīkama tā sajūta "manis mudināts viņš to ir izdarījis!". Tā sajūta sevī ir patīkama. Man tā bija ar ex puisi. Viņam nebija NEKĀ! Kad šķīrāmies, viņam bija mašīnas tiesības, normāls telefons, daudz drēbju. Pats svarīgākais- viņš daudz bija ieguvis. Vienīgais zinu, ka daudz kas no tā, kas viņam bija dots, sasniedzis, tagad ir zudis.