Manā gadījumā neiralogs tikai paskatījās uz mani un pēc mana stāsta brīnījās, kā vispār funkcionēju un spēju smaidīt. VG man nav konstatēta, taču panikas lēkmes man ir un tās nav patīkamas. Jau 3 gadus mēģinu atrast veidus, kā justies labi un dzīvot bez panikas lēkmēm, taču nekas nelīdz. Esmu dejojusi, sportojusi, gājusi uz pilatēm, brīvdienās atpūtos, taču bija par maz. Tagad apmeklēju pishoterapteitu. Jūtos labi. Tiešām palīdz. Lēkmes jau nav bijušas aptuveni mēnesi (kas ir daudz) un somiņā vairs nenēsāju baldrjāņus un Valocordin pilienus, kas lēkmes laikā palīdz.
Tām, kurām ir VD, nevajag to mēģināt uzgrūzt sev ar visiem 100%. Bieži vien tās ir iedomas un vieglākais veids ir padoties un pieņemt šo vārdu savienojumu. Man nav konstatēts un es nemaz negribu samierināties ar šo domu (ja nu man ir tomēr VD). Es mēģinu rast harmoniju savā dzīvē un dzīvot to tā, lai atrastu balasnu starp darbu/mācībām un brīvo laiku! :)