Man ir divi vīriešu kārtas draugi, draudzējamies vairāk kā 25 gadus. Nekad šo gadu laikā, ne skaidrā, ne dzērumā nav neviens no mums domājis par ko vairāk. Mēs esam kā ģimene - 2 brāļi un māsa. Mūsu draudzība ir izturejusi gan naudas problēmas, attālumu, gan vinju draudzeņu un mana, nu jau vīra, ultimātus. :D
Pāris reizes gadā mēs satiekamies bez pusītēm, aizlaižam uz kādu tarzāna trasi vai makšķerēt, atceramies bērnibas un jaunības gadu blēņas, izsmejamies.
Uz sava vīra otello cienīgiem greizsirdības izgājieniem, mūsu attiecību un laulības sākumā es vienreiz atbildēju, ka uzskatu viņus par ģimenes daļu, viņi ir bijuši blakus cik sevi atceros un tā kā man nav diži labas attiecības ar asins radiem, lai pieņem viņus kā manus brālenus. Ja neuzticās, tā jau ir viņa problēma un pārtraukt attiecības vai staipīt viņu (piebildīšu, ka vīram nav pa prātam aktīva atpūta) līdzi, kad tik pukstēs un vaidēs, un visādi citādi izrādīs neapmierinātibu man ar nav ne mazākās vēlmes. Punkts.
Draugu sievas sākumā ar skatijās ar šķību aci, vēlāk jau viss ok, mierīgi.