Šķiršanās!

Laikam jau jūtu zudums no manas puses, patika pēc narkotikām, reizēm pat lielāka nekā pēc manis. Kādu laiku ar to centos cīnīties, sapratu, ka nav jēgas, un visu izbeidzu. Tiesa gan, pēc tam kļuva vēl interesantāk - viņš nepārstāja man rakstīt, vakaros pēc treniņiem bija bail iet mājās, jo reizēm tiku sagaidīta, ceļš gar manu māju viņam kļuva iecienīts. Šķiršanās bija apmēram pirms pusgada, bet tikai kādu mēnesi man ir pilnīgs miers no viņa.

Man liekas, ka man ir bijis pilns komplektiņš :) Krāpšana, alkohols, roku palaišana, necieņa - un tas viss vienās attiecībās un saņemts no viena cilvēka

Dilva, izklausās baisi..

Pirmajās nopietnajās attiecībās man vienkārši apnika, jo mūsu attiecības nekā nevirzījās uz priekšu. Pateikt, ka viss beidzies man bija ļoti viegli, jo nemīlēju to puisi, vienkārši simpātijas.

Otrajās attiecībās pamesta tiku es, puisis teica, ka vairs nav pārliecināts par savām jūtām pret mani, vai tā tiešām ir mīlestība. Tāpat kā ar pirmo, arī ar šo kopā bijām salīdzinoši neilgi, tāpēc vēl nekā vairāk par simpātijām pret viņu nebija, bet tāpat sākumā nebija viegli ar to samierināties, droši vien tāpēc, ka pamesta tiku es un pie tam ļoti negaidīti.

Krāpšana.
Garš un sāpīgs stāsts, kurš turpinās vēl joprojām.

Krāpšana.
Bērnišķīgums.
Roku palaišana.

anole, jā, A. Bet diez vai tas ir tas pats.

Sinepe, tieši tā, žēl tādu sieviešu. Man pašai par sevi ir milzīgs kauns, precīzāk, par savu pazemošanos - kad bija tas liktenīgais beigu strīds, kurā atklājās visa patiesība par viņu, ak jel, kā es pārdzīvoju un nelaidu viņu prom, prasīju, ka varbūt varam mēģināt no sākuma, tad es piedošu... Tagad uz to atskatoties domāju, nu kā es varēju tā pazemot sevi, viņš pat nelūdza piedošanu, pat nepārdzīvoja par to visu, bet es tā raudāju un lūdzos... Iespējams tā lielā pieķeršanās lika man to darīt, bet vismaz tagad ir mācība, nekad vairs tā nepārdzīvošu par cilvēku, kam esmu vienaldzīga, vai vismaz neizrādīšu pārdzīvošanu.

Man pašai par sevi ir milzīgs kauns, precīzāk, par savu pazemošanos - kad bija tas liktenīgais beigu strīds, kurā atklājās visa patiesība par viņu, ak jel, kā es pārdzīvoju un nelaidu viņu prom, prasīju, ka varbūt varam mēģināt no sākuma, tad es piedošu... Tagad uz to atskatoties domāju, nu kā es varēju tā pazemot sevi, viņš pat nelūdza piedošanu, pat nepārdzīvoja par to visu, bet es tā raudāju un lūdzos... Iespējams tā lielā pieķeršanās lika man to darīt, bet vismaz tagad ir mācība, nekad vairs tā nepārdzīvošu par cilvēku, kam esmu vienaldzīga, vai vismaz neizrādīšu pārdzīvošanu.

El Diablo, arī šis viss man sakrīt ar tevi.. Tik tagad situācija ir krietni mainījusies un viņš man ir sācis skriet pakaļ, lai gan ir kopā ar to ar kuru mani nokrāpa..

Mana gadijuma vienaldziba. Es saprotu, ka virietis nevar dot 24/7 uzmanibu, bet pavada lielako dalju pie interneta "stradajot", tad tas beigas noved lidz tam, ka negribas pashai neko ar vinju. un ja veel vins neatbalsta, tad vispaar, kam vajadzigas attiecibas?

Lottie, wow, interesanti, ka viss tā sakrīt, bet vienīgais, nobeigums gan mums katrai ir pavisam atšķirīgs. :D

pirmajás - man pazuda jútas, jo es pilnveidojos, augu, bet puisis palika uz vietas - vismaz tad man tá likás. iepatikás cits, nedaudz vecáks, kaut ko dzívé sasniedzis... un tá nu es aizgáju no tám attiecíbám...

citás attiecíbás tás vnk izbeidzás, bija nodevíba no víriesha puses (ne krápshana) es nevaréju piedot un attiecíbas tá arí izplénéja...

vél vienas beidzás, jo es aizbraucu no valsts...

tá nu sanák, ka pie visu lídzshinéjo nopietno attiecíbu izbeigshanas esmu vainíga es. laikam tápéc, ka nebaidos palikt viena, un ja jútas ir pazudushas ieraduma péc nepalieku attiecíbás mánot otru. tápat nepiedodu nodevíbu, ja mani nodos, sitís vai kráps, es aizieshu pat neapsverot iespéju palikt.

Pirmās attiecības pārtraucu, jo puisis mani krāpa, mēdza aizrauties ar alkoholu, pazemoja, atļāvās palaist savas rokas. Vēl ļoti ilgu laiku pēc šķiršanās nelika man mieru- draudēja, izsekoja, meta akmeņus pa maniem logiem, sagaidīja mani klusās vietās, baidīja..

Otrās attiecības pārtraucu, jo man bija mazdrusciņ aptumsis prāts pirmo attiecību dēļ. Puisis bija lielisks, bet jaunajās attiecībās ielecu ar dažu dienu intervālu, pārtraucot pirmo attiecību murgu. Diemžēl nespēju viņu iemīlēt vairāk kā vienkārši draugu, ko sev ļoti, ļoti pārmetu. Ar šo puisi ik pa laikam apjautājamies, kā otram sokas un es ar tik lielu nepacietību gaidu to dienu, kad viņš sastaps savu Lielisko sievieti, jo viņš to ir pelnījis :)

Párâk liela greizsirdíba no puiša puses, Kas arî lénàm nobeidza manas jûtas.

Vienīgās attiecības, kurām redzēju nākotni izrādījās plāksterattiecības.. Es iemīlējos, viņš cerēja, ka iemīlēs, bet tā arī neiemīlēja. Nevaru pārdzīvot vēl joprojām. Nezinu, vai tā ir necieņa pašai pret sevi, vai arī viņš tiešām ir bijis mans īstais un vienīgais. Nevaru viņu palaist valā vēl joprojām..jau vairāk kā gadu..pat neskatoties uz to, ka viņam ir citas laimīgas attiecības.

Otrs cilveeks ljoti izmainiijaas ar gadiem. No saakuma abi celjojaam, tikaamies ar draugiem utt. briivajaa laikaa, bet beigaas vinju tikai paeest un paguleet pie TV intereseeja, bet es savukaart turpinaaju dziivot kaa ieprieksh. Beigaas bijaam divi pilniigi sveshi cilveeki, kuri dziivoja zem viena jumta.

Pirmās attiecības pārtraucu, jo čalis izrādījās memļaks, kurš, cik man zināms, joprojām ir ieķēries mātes brunčos.

Otrās attiecības pārtraucu ļoti daudzu iemeslu dēļ, kurus tagad šeit nevēlos uzskaitīt. Pats galvenais laikam bija meli un tas, kādos daudzumos un cik pārliecinoši tas cilvēks spēja melot un manipulēt ar visiem sev apkārt. Kad atvērās acis un ieraudzīju visu patieso ainu, taisījos prom un nožēloju, ka ātrāk to neizdarīju.

Katrā ziņā, kopīgā lieta abos gadījumos ir apziņa - es tādu cilvēku sev blakus nevēlos un tādu dzīvi, kāda veidojas ar viņu kopā, arī nevēlos. Ja es saprotu, ka labāk ir būt vienai, nekā kopā ar tādu cilvēku, tad es pielieku punktu, jo uzskatu, ka dzīve ir par daudz īsa, lai tērētu mirkļus ar cilvēkiem, kuri raisa tādas emocijas.

Pirmās attiecības beidzās, jo mēs tās nemācējām uzturēt tādas, kādas tās varēja būt. Abi ļoti daudz rādījām sava rakstura sliktās puses, negājām uz kompromisiem. Viss beidzās ar krāpšanu no viņa puses.
Otrās attiecības beidzās pat īsti nesākušās. Visu izšķīra attālums.

Mans ir ļoti klasisks un jau minēts gadījums - ilgas attiecības, kuras beidzās, jo pēc vairākiem gadiem sapratu, ka man pietiek. Alkohols, emocionāla vardarbība, manipulēšana, meli, pilnīga stagnācija, kamēr es augu un augu intelektā un dzīves pieredzē, totāla savas vainas neredzēšana jebkurā dzīves situācijā, īpaši darbā un tā tālāk. Kādu gadu, pusotru nevarēju sev piedot par naivumu, jaunības maksimālismu un Mātes Terēzes sindromu, kas man bija raksturīgs un kāpēc nešķīros tik ilgi.

BET tagad esmu sapratusi, ka viss, kas notiek, notiek uz labu - ļoti daudz no tā mācījos, sevi pazīstu daudz labāk, ļoti labi zinu, kādas attiecības vēlos. Sev un citām, kam bijis līdzīgi, iesaku uz sevi skatīties kā uz fēniksu, kas pacēlies no pelniem :)

Gandrīz visās attiecībās alkohols, kura dēļ arī zuda jūtas, pirmajās arī krāpšana plusā. Vēl divās - zuda jebkādas jūtas vienkārši tāpat. Visas attiecības esmu izbeigusi es pati.