Jaunas attiecibas, kad ir berns?

berns bus piekabe visu muzu un tu nekad vairs nebusi briva.

+

es droši vien arī nespētu būt kopā ar virieti, kam ir bērns no iepriekšējām attiecībām, tā pagātne visu mūžu vilktos līdzi. tas nav priekš manis. un apbrīnoju tos vīriešus, kas veido attiecības ar sievietēm, kam ir bērni

+

Mans vīrietis arī ir izteicies, ka šajā dzīves posmā nespētu pieņemt sievieti ar bērnu no cita vīrieša.
Es viņu pilnībā saprotu, jo man vīrietis ar bērnu vienmēr ir bijis kategorisks "nē". Kamēr esmu tajā vecumā, kad ar bezbērnu vīriešiem problēmu nav, es negribu savā dzīvē kādu, kuram ir pastāvīgs atgādinājums par iepriekšējām attiecībām. Bērnus vispār nemīlu un nespēju iedomāties, ka pieņemtu svešu.

Pati biju tā bagāža - mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija 12 gadi un es paliku pie mammas. Man tagad ir ļoti žēl tā visa, ko liku pārdzīvot tam cilvēkam, kurš ņēma mammu ar visu bagāžu. No personīgās pieredzes - ne visi bērni ir jaukumiņi, kuri ar lielu prieku uzņem jauno ģimenes locekli.

Ši laikam ir tā tēma, kur - cik cilvēku, tik viedokļu!
Kamēr nebiju iekāpusi tajās "bērnu" kurpēs, es arī domāju, ka vīrietis ar bērnu no iepriekšējām attiecībām nav nekas īpašs, nu ir un viss! Bet es neizturēju un sapratu, ka tas nav priekš manis! Šeit pat neder tas - es ļoti mīlu bērnus, man patīk bērni, es viegli ar viņiema atrodu kontaktu utt. Man piemīt visas šīs lietas, ar draugu un draudzeņu bērniem saprotots lieliski, viņi pie manis kā magnētiņi pielīp, ar radu bērniem ir ideālas attiecības, bet ex. bērnu es neieredzēju ne acu galā (tas gan nebija uzreiz, izveidojās palēnām), katru reizi, kad uzzināju, ka viņš ieradīsies ne viens, man sākās panika, un garīgais bija sabojāts, viņš pat neko TĀĀĀDU nedarīja, viņš vienkārši mani tracināja, man tracināja it viss, ko viņš darīja un tad, kad Tu nemīli un nespēj pieņemt bērnu, es arī sāku atsvešināties no vīrieša un sāka tracināt arī viņs, un tam visam, protams bija loģiosks iznākums - šķiršanās!
Otrreiz es vairs uz šāda grābekļa nekāpšu! Tas nav priekš manis!
Es ticu, ka ir cilvēki, kas spēj pieņemt un pieņem svešus bērnus, bet es tā noteikti neesmu!

Man pašai ir bērns. Un labprāt, tiešām labprāt tagad veidotu attiecības ar vīrieti, kuram pašam ir bērns. Tiesa, nederēs variants "man kaut kur ir bērns, bet es viņu ne redzējis, ne dzirdējis neesmu". Bet, ja vīrietim ir bijusi laulība, ir bijuši kopīgi bērni, bet ir izšķīrušies, par bērnu/bērniem rūpējas abi, tad.... nu tieši tas, kas man vajadzīgs :) Nu es tā tagad domāju.

Speciāli neeju iepazīties ar vīriešiem, lai veidotu attiecības. Mana situācija ir pārāk sarežģīta.
Bet, ja sanāk iepazīties, tad neslēpju, ka man ir bērns. Parasti sanāk pateikt jau gandrīz uzreiz. Kaut vai atbildot uz jautājumu - kā pavadi brīvo laiku? Nu ar bērnu, protams.
Vai arī vienkārši saku - oo, forši, tagad garās brīvdienas, iesim ar dēlu uz zoo :)
Neslēpju šo faktu galīgi un nemaz. Attiecīgi liela daļa batonu spraudēju - gulta ievilcēju atkrīt uzreiz tajā mirklī. Šie laikam iedomājas skatu, ka man pie gultas guļ bērns, visur mantas, seksīgas apakšveļas man nav un esmu ar bērnu pārņemta "mamaša".
Viņi visi pat nenojauš, ka ne tuvu tam nav.... :)

Es tiktos ar vīrieti, kuram jau ir bērns un bērnu pieņemtu ar prieku, bērni patīk. Neredzu kā bērni varētu būt piekabe, bērni taču ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi, hm..

"tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi" ir tikai aisberga redzamā daļa. Bērni ietver sevī nemitīgu atgādinājumu par pagātni. Viņi tomēr šad tad satiekas, runā/domā par mammu / tēti Tavā klātbūtnē. Bērni ir garants tam, ka Tavas otrās pusītes saziņa (kaut vai tikai praktiskā līmenī (kā sadalīt maksas, kā sadalīt ar bērniem kopā pavadītos laikus, kādās kombinācijās doties uz bērnu pasākumiem) ar bērnu mammu / tēti NEKAD nebeigsies. Nu, vismaz kamēr bērni nebūs pietiekami pieauguši. Respektīvi, Tavās attiecībās ir nemitīga viņa/s pagātnes attiecību sajūta. Un, pat tā ir tikai redzamākā daļa. Ir miljoniem dažādu psiholoģisko apsvērumu.
Tas nudien nav viegli un tam vajadzīgs zināms briedums un milzu pašpārliecinātība.

Es arī kādreiz teicu, ka man nekad nebūs vīrietis, kuram ir bērni. Bet ...
Savu Lielisko vīrieti es atradu tieši tādu, kuram viņi ir. Viņam ir divas kolosālas meitas un man ar meitenēm ir kolosālas attiecības. Vienīgi neskatoties uz vīrieša vēlmēm, pati sev bērnus negribu. Varbūt vienīgi tad, kad meitenes būs lielas un nebūs tik liela viņa/mūsu dzīves vai ikdienas daļa, lai nav jādala uzmanība. Vai varbūt tas nav iemesls - man vienkārši pašai negribas sev bērnus. :D
Bet ir patīkami just, cik ļoti meitenes (it īpaši jaunākā un emocionālākā) pēc manis tiecas, un dažbrīd labāk izvēlas laiku pavadīt divatā ar mani, nekā ar mammu.
Tāpat kā viss cits dzīvē, tas nav tikai melns vai tikai balts. Ir daudz, daudz toņu pa vidu, kas nemazāk var darīt Tavu dzīvi laimīgu. :)

Ervins, es nedomāju,ka meitene, kurai ir "piekabe" teiks,ka ar džeku,kam ir "piekabe",nesatiksies.

Man ir piekabe, bet negribētu tikties ar vīrieti, kam ir bērns. Tikai tāpēc, ka pašai ir zinu, kā tas ir ....

Man ir zināmi dažādi gadījumi, meitene, kura ir kopā ar puisi, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām, viņš līdz šim viens audzināja (māmuļa aizlaidās uz UK), meitene, kurai bija it kā lielisks puisis, bet pameta 7. grūtniecības mēnesī, tā nu viņa tagad jau sen precējusies ar citu un audzina kopā bērniņu. Vēl ģimenes draugi, vīrietis apprecēja vientuļo māmiņu ar trim (!) bērniem un nu jau ir kopējs ceturtais! Darbā kolēģē, kurai izšķīrās ar draugu (divi bērniņi) un pēc gada jau ar citu uzsāka skaistas attiecības.
Ko es gribēju ar to teikt, vīrieši ir dažādi, tāpat kā sievietes. Nevajag būt tik kategoriskam, jo nezini, kā dzīve mainīsies. Nedomāju, ka bērniņam uzreiz jāsaka, ka tas jaunais vīrietis būs tētis, jo nezini kā attiecības veidosies. Es teiktu, ka, ja vīrietis būs pietiekami nobriedis un Tu viņam tiešām iepatiksies, nebūs tik svarīgi, cik bērni Tev ir!

Ja puisis nelieto prezervativu tatad grib but tevs!

Sheit, USA, iipashi mazaakaas pilseetaas ir ljoti izteikta tendence, ka meitenes, kuraam ir 16 gadu, ir taa samiileejushaas savos vidusskolas puishos, ka paliek staavoklii speciaali, un taadejaadi domaa, ka puishus varees patureet muuzjiigi... skumji, bet taa notiek.

Mani noteikti neuzrunaa viirieshi ar beerniem. Man nepatiik beerni taapeec viss, kas ar vinjiem saistiits, mani atstumj. Un jebkuraa gadiijumaa ir gruuti pienjemt to, kas nav "savs".

Ir trīs varianti šādā situācijā:

1.Vīrietis,kas nevēlas bērnus.Labi,ja svešus, kas ir saprotami, bet tikpat labi, viņš var negribēt viņus vispār,arī savus(šobrīd, nekad)
2.Vīrietis, kam nav problēmu tikties ar sievieti,kurai bērns, jo bērns nav viņa problēma.. Tātad viņš tiekas ar sievieti, sieviete audzina bērnu un šādā gadījumā ir vienalga savs vai svešs.
3. Vīrietis, kas saprot, ko nozīmē bērns. Saprot savu nozīmi viņa audzināšanā,līdzīgi kā 1.variantā, tikai gatavs uzņemties atbildību. Šādi vīrieši ir retums un zelta vērtē, viņš audzinās i savus, i svešu :)

Domāju, liela daļa vientuļo māmiņu problēma ir ne tikai bezatbildībā un sasteigtās attiecībās, bet arī tajā faktā, ka bērna ienākšana ģimenē ir ļoti liels pārbaudījums jebkurām pat visstabilākām attiecībām. Tāpēc tas, ka attiecības ir nopietnas, stabilas un visādi citādi ideālas, nepasargā no fakta, ka ar bērna parādīšanos tās var pamatīgi sabojāties, jo mainās absolūti viss - ikdienas režīms, vērtību skala, brīvā laika daudzums, izklaides iespēju variācijas, migs un miers u.t.t. Un ar to ir jāiemācas sadzīvot, jāiemācas pielāgoties, bet diemžēl, ne visi to spēj...

No šī aspekta skatoties, daudz vieglāk ir izveidot attiecības, kad bērns jau ir sasniedzis 4-5 gadu vecumu un ir patstāvīgs, saprotošs un vairs neprasa tik lielu uzmanību un rūpes.

Vispār jau viedojot attiecības ar vientuļo māmiņu tāpat viss smagais atbildības un rūpju slogs joprojām gulstās uz sievietes pleciem, jo svešs vīrietis noteikti pašā attiecību sākumā nečubināsies gan svešu bērnu. Tad nu tāpat - vīriem noteikti ir vieglāk izveidot attiecības pat ar sievieti, kurai ir bērns, jo nu nemaz tik ļoti viņš tajā visā nepiedalās. Ar laiku, jā, bet nu tā ļoti lēnām un ļoti nosacīti... Savādāk ir, ja vīrietim ir bērns no iepriekšējām attiecībām, tad no jaunās sievietes tiek prasīts uzvesties kā otrai mātei, jo tas tak esot jābūt bez maz vai dabīski un intuitīvi...

Lai nu kā, bezšaubām apsveicami ir, ja atrodas kāds, kurš ir gatavas attiecībām ar svešiem bērniem!

Ja tā padomāju par tām 20 gadīgajām meitenēm ar bērniem, tad problēmu atrast puisi viņām nav. Kas notiek viņu attiecību iekšienē gan nepateikšu.

Pašai pret vīrieti ar bērnu....attieksme atkarīga no viņa vecuma. Ja 30 gadnieks, tad tas ir tikai normāli.

Domāju, ka nevienmēr vainīgs ir vīrietis, piemēram es kad biju maza neļāvu mammai nemaz tikties ar citiem, nekādies nevarēju pieņemt, domāju , ka tā ir tikai mana mamma un viss , pat nezinu kāpēc :D bet tagad ļoti nožēloju, jo mamma ir viena.

Es tiktos ar vīrieti, kuram jau ir bērns un bērnu pieņemtu ar prieku, bērni patīk. Neredzu
kā bērni varētu būt piekabe, bērni taču ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi, hm..

Man liekas, ka nevajag klusēt par bērna esamību....ja otrs cilvēks nav sajusmā par "piekabīti", tad viņam ir tiesības, un tas jauztver pozitīvi, jo labāk būt kopā ar cilvēku kurš mīl 2 in 1...nevis pēcāk izturas pret svešo bērniņu ar nicinājumu vai nedod Dievs pastrādā kādu vardarbību.
Tāpēc māmiņas...vēlu laimi un harmoniskas attiecības, bet nekad neaizveriet acis uz to, kas notiek ar Jūsu bērnu!

Ervins, es nedomāju,ka meitene, kurai ir "piekabe" teiks,ka ar džeku,kam ir "piekabe",nesatiksies. (voj cik sarežģīti sanāca pateikt savu gudro domu :D)

Tā saka daļa meitenes,kam nav tā "piekabe". (ceru,ka varēja saprast)

Smadzenēs zāģu skaidas :D

Pašas gribat atrast ar savām "piekabēm" večus, bet ar veci ar sīci no iepriekšējām attiecībām negribat satikties :D

Gatavais bērnu dārzs :D
Pieaugat vienreiz! :D

Manu paaris draugu pieredze raada,ka,ja iemiil,tad iemiil ar vai bez taa saucamaas piekabes.