Jaunas attiecibas, kad ir berns?

Bērnam nav jaunais un vecais tētis , tētis ir viens ,lai kāds viņš arī būtu.

Es arī laikam netiktos ar vīrieti, kuram ir bērns, diemžēl.

Man ir 24, divi bērni, jaunākajai meitiņai tikai 6mēneši. bijušais pameta, kad biju stāvoklī. jā, es varēju nolaisties un pēc bērniņa nākšanas pasaulē sēdēt mājās, ēst un gausties. bet es sev pateicu, ka nedrikstu. Izcīniju atpakaļ figūru, dzivesprieku un atradu draugu. viņš ir burvigs. uzreiz pateicu, ka man ir divi berni. to noteikti nevajag slēpt. es vinjam ļoti patiku, viņš man tapat, bernus pienjem, ar mazako, kuru istais tetis neatzist un nekad nav redzejis, vispar nebus problemu.vinjsh vinjai bus tetis. vecakajai-tetis vinju gandriz nesatiek, arii vinja pieradis. laime atnak tad, kad to vismazak gaida. Maneja atnaca. un ziniet, ja man nebutu divu bernu, iespejams, es sho burvigo cilveku nekad nebutu satikusi :)

Tur tā lieta, ka viedokļi atšķiras no tā, vai rakstītājam ir bērns vai nē

nu..ne vienmēr. Piemēram, te bija runa, ka tās, kam ir bērns, visdrīzāk pieņemtu arī vīrieša bērnu- par sevi varu teikt, ka es laikam nepieņemtu. Tāpat arī negribētu, ka svešs vīrietis manu bērnu sāk saukt par savu. Mans ir mans- pati esmu audzinājusi utt, un noteikti negribētu, ka kāds uzskata sevi par tēvu ne savam bērnam. Protams, jāpiebilst, ka es tikai teorētiski spriedelēju, jo uz mani šāda situācija neattiecas, bet viennozīmīgi teikt, ka viss atkarīgs no tā- ir pašai bērns vai nav, nevar.

Nikola, es ne par tevi, vienkārši te tā ir, nenoliegsi taču. Katrs vārds jāizskaidro vēl ar pieciem. :)

Es domaju, tam kuras ir liidz 25gadiem. Kura attieciibu posma jus pastastiet,ka esiet meitene ar 'bagazu'? Pirmaja vai 10 randinaa?

Viss kārtībā . :D :) Es necepos, bet vienu un to pašu teikumu, ko uzraksta vai pasaka mutvārdos, var saprast pilnīgi diametrāli pretēji. Un tas , ka dod detalizētāku paskaidrojumu savam paustajam viedoklim, kas kļuvis tikai skaidrāks tagad, nenozīmē, ka mana domāšana ir pirmklasnieka līmenī :D

Nikola, es par ko citu - ne par piegulētājiem, ne par to, ka nespēj pieņemt svešus bērnus. Pārprast un izraut no konteksta var ikviens, tāpēc laikam jāpaskaidro te kā teksta uzdevums pirmklasniekam.

Ar savu komentāru es biju domājusi, ka normāla sieviete atradīs vīrieti (nopietnu) ar visu savu "piekabi", tikmēr ir dāmas, kurām arī bez bērna to ir grūti izdarīt, jo vienkārši attieksme pret dzīvi ir... Nu, kāda ir. Tas nebija konkrēti ne uz vienu lietotāju tēmēts apgalvojums, drīzāk vispārīgs, bet tu te sacepies. :D

oi oi, te jau neiet runa pat piektdienas piegulētājiem, bet patstāvīgiem vīriešiem

Un šis vispār ir kaut kāds no pirksta izzīsts pieņēmums. Absurds, lai neteiktu vairāk. :)

Par piekrišanu vispār būtu grēks sūdzēties, stāvi un izvēlies.

oi oi, te jau neiet runa pat piektdienas piegulētājiem, bet patstāvīgiem vīriešiem :D Kā arī neviens jau neapgalvoja to par 100 % visām vientuļajām mātēm, nav ko te cepties

Ar tādu attieksmi, kāda te dažām dāmām ir, vispār jābaidās vecmeitās palikt.

Ar to, ka nevēlas pieņemt cita bērnu, uzreiz nozīmē,ka kaut kas tai sievietei nav kārtībā? :D Iespējams, ja Tu būtu citādākā pozīcijā, dziedātu citu dziesmu. Tur tā lieta, ka viedokļi atšķiras no tā, vai rakstītājam ir bērns vai nē. Un tas , ka lielākā daļa saka, ka nepieņemtu, nav nekas nosodāms.

Esmu "vientuļā" māte, un? Par piekrišanu vispār būtu grēks sūdzēties, stāvi un izvēlies. Un, pārmaiņas pēc, beidzot uzmanību pievērš vīrieši, nevis nenobrieduši puišeļi. Visa sāls ir attieksmē. Ar tādu attieksmi, kāda te dažām dāmām ir, vispār jābaidās vecmeitās palikt.

Man kaut kā šķiet, ka vīrietis (ne visi,protams ) vēl spētu pieņemt sievietes bērnu un audzināt kā savējo, bet sievietes , kas pieņem vīrieša bērnu, līdz galam tā īsti viņu neatzīs . Nesaku jau par visām, bet no apkārt redzētā, ir radies tāds iespaids

Favel - es nevienu nenosodu, ne tos, kuri var izveidot attiecības, ja otrai pusei ir bērns, nedz arī tos, kuri to nevar!
Es vienu reizi pamēģināju, man nesanāca, tāpēc tagad sliecos uz to, ka otru reizi attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām, es neveidotu. Kā saka - divas reizes uz viena grābekļa kāpj tikai muļķi vai sadisti!
Piekrītu arī tam, ka nav visi bērni vienādi, bet šeit laikam vairāk spēlē būtību tas, ka attiecību sākumā gribas vairāk romantikas, trakumu un citas lietas divatā ar vīrieti, nevis ar vīrieti un viņa bērnu. Un tā kā man vēl neizveidojās kontakts ar šo bērnu, kā arī nepatika viņš un viņa uzvedība, es ļoti atri atsilu arī pret savu vīrieti un tā tas beidzās. Protams, visā nevainoju tikai bērna esamību, bet tas man nospēlēja ļoti lielu lomu!

Misssssss, bet bērns jau nav tāda kā suga. Katrs bērns ir personība un ir vienkārši personību saskaņa un nesaskaņa. Tas nav nekas nosodošs, ka ar vīrieša bērnu nevar sadzīvot.

Jā, ir dzirdēts, ka saka, ja mīlēsi cilvēku no sirds, tad mīlēsi ar viņa bērnu, neatkarīgi no tā, ka tas nav tavējais. Bet es pagaidām nepiekrītu šim apgalvojumam, jo iespējams, nemīlēju vīrieti pietiekami, lai viņa bērnu arī iemīlētu, tāpēc es laikam esmu tajā kategorijā, kuri nespēj pieņemt otru pusi ar bērnu! Tāpēc jau katrs esam tik dažādi.
Patreizējais vīrietis arī ir teicis, ka nespētu pieņemt sievieti, kurai jau ir bērns no cita vīrieša! Katrs esam savādāks un visu cieņu tiem cilvēkiem,,kuri spēj pieņemt otras puses ar bērniem :)

Mana oma apprecējās otro reizi (pašai viena meita), ar cilvēku, kuram pašam bija divas meitas no pirmās laulības. Mamma ar sava patēva meitām sadzīvo fantastiski labi, kā arī mana oma pieņēma abas jaunā vīra meitas kā savas, tāpat arī omas vīrs (kurš, lai gan nav mans īstais radinieks, ir mans labākais vectēvs pasaulē), viņš arī pieņēma manu mammu, kā savu meitu. Omas gadījums ir visnotaļ viens no pozitīvākajiem gadījumiem, ko zinu, kad divas puses ar bērniem apvienojas vienā ģimenē :)

Mana mamma arī ir šķīrusies, bet viņai tā vīriešu izvēle nav bijusi par labu mums (man un brālim), viņi mūs vienkārši negrib pieņemt, lai arī pašiem ir bērni. Mēs vispār ļoti priecājāmies gan par mūsu tēvu, kurš apprecējās ar citu sievieti un tagad mums ir pusmāsa, gan arī par mammu priecājāmies, kad viņa randiņoja. Tēva sieva, nu mūs ir pieņēmusi, sākumā gan nekādi nespēja, bet tur vainojama vairāk viņas pašas nepatika pret bērniem. Kopš ir pašai sava meita, arī attieksme pret mums ir mainījusies, jo mums ļoti patika viņai palīdzēt ar mazo.

Man daudzi paziņas un draugi ir sagājuši kopā tieši ar partneriem, kuriem jau ir bērni. Ir arī daudzi kāzas svinējuši.

Kopš man pašai ir bērns, domāju, ka arī varētu pieņemt cilvēku ar bērnu attiecību veidošanai. Protams, man būtu ļoti svarīga bērna mātes attieksme, jo nevēlētos bojāt savus nervus pieauguša cilvēka dēļ.

Nu re nonācām pie slēdziena kamēr jauni tikmēr deguns gaisā un ar ne meiteni, ne ar puisi ar bērniem nesatiktos paies gadi 10 un domas mainīsies

Manuprāt, ir milzīga atšķirība starp jaunību un attiecībām, kur vienai pusei ir bērns un nobriedušiem cilvēkiem, kur abiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Es esmu augusi tādā ģimenē, bet tur vecākiem katram pirms tam ir bijusi sava laulība, kāzas, pirmdzimtie.. Tas ir pavisam citādāk. :)

Mans vīrietis arī tā teica- ja tev būtu bērns neskatītos uz tevi. - Muļķīgs aizspriedums kaut kāds.
Cik esmu iepazinusies nevienam nav bijis iebildumu pret manu bērnu. Tikai pozitīva attieksme.
Es nevarētu satikties ar vīrieti, kuram nepatīk mans bērns vai pats par savējiem nerūpējas.

Es arī pazīstu 30+ cilvēkus bez bērniem bet tomēr viņi ir mazākumā un dažam labs no tiem nemaz nevēlas attiecības kā tādas tākā iespējas paliek mazākas un dzīve var piespiest :D

ervins - nu nez, vai mainīsies, ne visi ir radīti, lai spētu pieņemt šādus dzīves noteikumus un notikumus! Un nav jau teiks, ka pēc 10 gadiem brīvi būs tikai tādi, kuriem ir bērni!
Man ne tuvu vairs nav 20, pat ne vairs 25 un vēl joprojām esmu pārliecības un domām, ka labāk viena, nekā ar vīrieti, kam ir bērns!

ka šajā dzīves posmā nespētu pieņemt sievieti ar bērnu no cita vīrieša.

Nu re nonācām pie slēdziena kamēr jauni tikmēr deguns gaisā un ar ne meiteni, ne ar puisi ar bērniem nesatiktos paies gadi 10 un domas mainīsies :D