Jaunas attiecibas, kad ir berns?

Ja puisis nelieto prezervativu tatad grib but tevs!

Man ir zināmi dažādi gadījumi, meitene, kura ir kopā ar puisi, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām, viņš līdz šim viens audzināja (māmuļa aizlaidās uz UK), meitene, kurai bija it kā lielisks puisis, bet pameta 7. grūtniecības mēnesī, tā nu viņa tagad jau sen precējusies ar citu un audzina kopā bērniņu. Vēl ģimenes draugi, vīrietis apprecēja vientuļo māmiņu ar trim (!) bērniem un nu jau ir kopējs ceturtais! Darbā kolēģē, kurai izšķīrās ar draugu (divi bērniņi) un pēc gada jau ar citu uzsāka skaistas attiecības.
Ko es gribēju ar to teikt, vīrieši ir dažādi, tāpat kā sievietes. Nevajag būt tik kategoriskam, jo nezini, kā dzīve mainīsies. Nedomāju, ka bērniņam uzreiz jāsaka, ka tas jaunais vīrietis būs tētis, jo nezini kā attiecības veidosies. Es teiktu, ka, ja vīrietis būs pietiekami nobriedis un Tu viņam tiešām iepatiksies, nebūs tik svarīgi, cik bērni Tev ir!

Ervins, es nedomāju,ka meitene, kurai ir "piekabe" teiks,ka ar džeku,kam ir "piekabe",nesatiksies.

Man ir piekabe, bet negribētu tikties ar vīrieti, kam ir bērns. Tikai tāpēc, ka pašai ir zinu, kā tas ir ....

Es tiktos ar vīrieti, kuram jau ir bērns un bērnu pieņemtu ar prieku, bērni patīk. Neredzu kā bērni varētu būt piekabe, bērni taču ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi, hm..

"tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi" ir tikai aisberga redzamā daļa. Bērni ietver sevī nemitīgu atgādinājumu par pagātni. Viņi tomēr šad tad satiekas, runā/domā par mammu / tēti Tavā klātbūtnē. Bērni ir garants tam, ka Tavas otrās pusītes saziņa (kaut vai tikai praktiskā līmenī (kā sadalīt maksas, kā sadalīt ar bērniem kopā pavadītos laikus, kādās kombinācijās doties uz bērnu pasākumiem) ar bērnu mammu / tēti NEKAD nebeigsies. Nu, vismaz kamēr bērni nebūs pietiekami pieauguši. Respektīvi, Tavās attiecībās ir nemitīga viņa/s pagātnes attiecību sajūta. Un, pat tā ir tikai redzamākā daļa. Ir miljoniem dažādu psiholoģisko apsvērumu.
Tas nudien nav viegli un tam vajadzīgs zināms briedums un milzu pašpārliecinātība.

Es arī kādreiz teicu, ka man nekad nebūs vīrietis, kuram ir bērni. Bet ...
Savu Lielisko vīrieti es atradu tieši tādu, kuram viņi ir. Viņam ir divas kolosālas meitas un man ar meitenēm ir kolosālas attiecības. Vienīgi neskatoties uz vīrieša vēlmēm, pati sev bērnus negribu. Varbūt vienīgi tad, kad meitenes būs lielas un nebūs tik liela viņa/mūsu dzīves vai ikdienas daļa, lai nav jādala uzmanība. Vai varbūt tas nav iemesls - man vienkārši pašai negribas sev bērnus. :D
Bet ir patīkami just, cik ļoti meitenes (it īpaši jaunākā un emocionālākā) pēc manis tiecas, un dažbrīd labāk izvēlas laiku pavadīt divatā ar mani, nekā ar mammu.
Tāpat kā viss cits dzīvē, tas nav tikai melns vai tikai balts. Ir daudz, daudz toņu pa vidu, kas nemazāk var darīt Tavu dzīvi laimīgu. :)

Man pašai ir bērns. Un labprāt, tiešām labprāt tagad veidotu attiecības ar vīrieti, kuram pašam ir bērns. Tiesa, nederēs variants "man kaut kur ir bērns, bet es viņu ne redzējis, ne dzirdējis neesmu". Bet, ja vīrietim ir bijusi laulība, ir bijuši kopīgi bērni, bet ir izšķīrušies, par bērnu/bērniem rūpējas abi, tad.... nu tieši tas, kas man vajadzīgs :) Nu es tā tagad domāju.

Speciāli neeju iepazīties ar vīriešiem, lai veidotu attiecības. Mana situācija ir pārāk sarežģīta.
Bet, ja sanāk iepazīties, tad neslēpju, ka man ir bērns. Parasti sanāk pateikt jau gandrīz uzreiz. Kaut vai atbildot uz jautājumu - kā pavadi brīvo laiku? Nu ar bērnu, protams.
Vai arī vienkārši saku - oo, forši, tagad garās brīvdienas, iesim ar dēlu uz zoo :)
Neslēpju šo faktu galīgi un nemaz. Attiecīgi liela daļa batonu spraudēju - gulta ievilcēju atkrīt uzreiz tajā mirklī. Šie laikam iedomājas skatu, ka man pie gultas guļ bērns, visur mantas, seksīgas apakšveļas man nav un esmu ar bērnu pārņemta "mamaša".
Viņi visi pat nenojauš, ka ne tuvu tam nav.... :)

Ši laikam ir tā tēma, kur - cik cilvēku, tik viedokļu!
Kamēr nebiju iekāpusi tajās "bērnu" kurpēs, es arī domāju, ka vīrietis ar bērnu no iepriekšējām attiecībām nav nekas īpašs, nu ir un viss! Bet es neizturēju un sapratu, ka tas nav priekš manis! Šeit pat neder tas - es ļoti mīlu bērnus, man patīk bērni, es viegli ar viņiema atrodu kontaktu utt. Man piemīt visas šīs lietas, ar draugu un draudzeņu bērniem saprotots lieliski, viņi pie manis kā magnētiņi pielīp, ar radu bērniem ir ideālas attiecības, bet ex. bērnu es neieredzēju ne acu galā (tas gan nebija uzreiz, izveidojās palēnām), katru reizi, kad uzzināju, ka viņš ieradīsies ne viens, man sākās panika, un garīgais bija sabojāts, viņš pat neko TĀĀĀDU nedarīja, viņš vienkārši mani tracināja, man tracināja it viss, ko viņš darīja un tad, kad Tu nemīli un nespēj pieņemt bērnu, es arī sāku atsvešināties no vīrieša un sāka tracināt arī viņs, un tam visam, protams bija loģiosks iznākums - šķiršanās!
Otrreiz es vairs uz šāda grābekļa nekāpšu! Tas nav priekš manis!
Es ticu, ka ir cilvēki, kas spēj pieņemt un pieņem svešus bērnus, bet es tā noteikti neesmu!

Mans vīrietis arī ir izteicies, ka šajā dzīves posmā nespētu pieņemt sievieti ar bērnu no cita vīrieša.
Es viņu pilnībā saprotu, jo man vīrietis ar bērnu vienmēr ir bijis kategorisks "nē". Kamēr esmu tajā vecumā, kad ar bezbērnu vīriešiem problēmu nav, es negribu savā dzīvē kādu, kuram ir pastāvīgs atgādinājums par iepriekšējām attiecībām. Bērnus vispār nemīlu un nespēju iedomāties, ka pieņemtu svešu.

Pati biju tā bagāža - mamma ar tēti izšķīrās, kad man bija 12 gadi un es paliku pie mammas. Man tagad ir ļoti žēl tā visa, ko liku pārdzīvot tam cilvēkam, kurš ņēma mammu ar visu bagāžu. No personīgās pieredzes - ne visi bērni ir jaukumiņi, kuri ar lielu prieku uzņem jauno ģimenes locekli.

es droši vien arī nespētu būt kopā ar virieti, kam ir bērns no iepriekšējām attiecībām, tā pagātne visu mūžu vilktos līdzi. tas nav priekš manis. un apbrīnoju tos vīriešus, kas veido attiecības ar sievietēm, kam ir bērni

+

berns bus piekabe visu muzu un tu nekad vairs nebusi briva.

+

ka šajā dzīves posmā nespētu pieņemt sievieti ar bērnu no cita vīrieša.

Nu re nonācām pie slēdziena kamēr jauni tikmēr deguns gaisā un ar ne meiteni, ne ar puisi ar bērniem nesatiktos paies gadi 10 un domas mainīsies :D

ervins - nu nez, vai mainīsies, ne visi ir radīti, lai spētu pieņemt šādus dzīves noteikumus un notikumus! Un nav jau teiks, ka pēc 10 gadiem brīvi būs tikai tādi, kuriem ir bērni!
Man ne tuvu vairs nav 20, pat ne vairs 25 un vēl joprojām esmu pārliecības un domām, ka labāk viena, nekā ar vīrieti, kam ir bērns!

Es arī pazīstu 30+ cilvēkus bez bērniem bet tomēr viņi ir mazākumā un dažam labs no tiem nemaz nevēlas attiecības kā tādas tākā iespējas paliek mazākas un dzīve var piespiest :D

Mans vīrietis arī tā teica- ja tev būtu bērns neskatītos uz tevi. - Muļķīgs aizspriedums kaut kāds.
Cik esmu iepazinusies nevienam nav bijis iebildumu pret manu bērnu. Tikai pozitīva attieksme.
Es nevarētu satikties ar vīrieti, kuram nepatīk mans bērns vai pats par savējiem nerūpējas.

Nu re nonācām pie slēdziena kamēr jauni tikmēr deguns gaisā un ar ne meiteni, ne ar puisi ar bērniem nesatiktos paies gadi 10 un domas mainīsies

Manuprāt, ir milzīga atšķirība starp jaunību un attiecībām, kur vienai pusei ir bērns un nobriedušiem cilvēkiem, kur abiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Es esmu augusi tādā ģimenē, bet tur vecākiem katram pirms tam ir bijusi sava laulība, kāzas, pirmdzimtie.. Tas ir pavisam citādāk. :)

Mana oma apprecējās otro reizi (pašai viena meita), ar cilvēku, kuram pašam bija divas meitas no pirmās laulības. Mamma ar sava patēva meitām sadzīvo fantastiski labi, kā arī mana oma pieņēma abas jaunā vīra meitas kā savas, tāpat arī omas vīrs (kurš, lai gan nav mans īstais radinieks, ir mans labākais vectēvs pasaulē), viņš arī pieņēma manu mammu, kā savu meitu. Omas gadījums ir visnotaļ viens no pozitīvākajiem gadījumiem, ko zinu, kad divas puses ar bērniem apvienojas vienā ģimenē :)

Mana mamma arī ir šķīrusies, bet viņai tā vīriešu izvēle nav bijusi par labu mums (man un brālim), viņi mūs vienkārši negrib pieņemt, lai arī pašiem ir bērni. Mēs vispār ļoti priecājāmies gan par mūsu tēvu, kurš apprecējās ar citu sievieti un tagad mums ir pusmāsa, gan arī par mammu priecājāmies, kad viņa randiņoja. Tēva sieva, nu mūs ir pieņēmusi, sākumā gan nekādi nespēja, bet tur vainojama vairāk viņas pašas nepatika pret bērniem. Kopš ir pašai sava meita, arī attieksme pret mums ir mainījusies, jo mums ļoti patika viņai palīdzēt ar mazo.

Man daudzi paziņas un draugi ir sagājuši kopā tieši ar partneriem, kuriem jau ir bērni. Ir arī daudzi kāzas svinējuši.

Kopš man pašai ir bērns, domāju, ka arī varētu pieņemt cilvēku ar bērnu attiecību veidošanai. Protams, man būtu ļoti svarīga bērna mātes attieksme, jo nevēlētos bojāt savus nervus pieauguša cilvēka dēļ.

Jā, ir dzirdēts, ka saka, ja mīlēsi cilvēku no sirds, tad mīlēsi ar viņa bērnu, neatkarīgi no tā, ka tas nav tavējais. Bet es pagaidām nepiekrītu šim apgalvojumam, jo iespējams, nemīlēju vīrieti pietiekami, lai viņa bērnu arī iemīlētu, tāpēc es laikam esmu tajā kategorijā, kuri nespēj pieņemt otru pusi ar bērnu! Tāpēc jau katrs esam tik dažādi.
Patreizējais vīrietis arī ir teicis, ka nespētu pieņemt sievieti, kurai jau ir bērns no cita vīrieša! Katrs esam savādāks un visu cieņu tiem cilvēkiem,,kuri spēj pieņemt otras puses ar bērniem :)

Misssssss, bet bērns jau nav tāda kā suga. Katrs bērns ir personība un ir vienkārši personību saskaņa un nesaskaņa. Tas nav nekas nosodošs, ka ar vīrieša bērnu nevar sadzīvot.

Favel - es nevienu nenosodu, ne tos, kuri var izveidot attiecības, ja otrai pusei ir bērns, nedz arī tos, kuri to nevar!
Es vienu reizi pamēģināju, man nesanāca, tāpēc tagad sliecos uz to, ka otru reizi attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām, es neveidotu. Kā saka - divas reizes uz viena grābekļa kāpj tikai muļķi vai sadisti!
Piekrītu arī tam, ka nav visi bērni vienādi, bet šeit laikam vairāk spēlē būtību tas, ka attiecību sākumā gribas vairāk romantikas, trakumu un citas lietas divatā ar vīrieti, nevis ar vīrieti un viņa bērnu. Un tā kā man vēl neizveidojās kontakts ar šo bērnu, kā arī nepatika viņš un viņa uzvedība, es ļoti atri atsilu arī pret savu vīrieti un tā tas beidzās. Protams, visā nevainoju tikai bērna esamību, bet tas man nospēlēja ļoti lielu lomu!

Man kaut kā šķiet, ka vīrietis (ne visi,protams ) vēl spētu pieņemt sievietes bērnu un audzināt kā savējo, bet sievietes , kas pieņem vīrieša bērnu, līdz galam tā īsti viņu neatzīs . Nesaku jau par visām, bet no apkārt redzētā, ir radies tāds iespaids

Esmu "vientuļā" māte, un? Par piekrišanu vispār būtu grēks sūdzēties, stāvi un izvēlies. Un, pārmaiņas pēc, beidzot uzmanību pievērš vīrieši, nevis nenobrieduši puišeļi. Visa sāls ir attieksmē. Ar tādu attieksmi, kāda te dažām dāmām ir, vispār jābaidās vecmeitās palikt.