Jaunas attiecibas, kad ir berns?

Manā franču galā vīrieši cīnās par bērniem vairāk nekā Latvijā, bet tādu, kuriem svešie bērni traucē, arī netrūkst.

Man šobrīd ir paziņa, kura savam bēbim kā 2. un 3. vārdu ielika drauga meitu (no bijušās laulības) vārdus, mīl kā pašas bērnu arī 'bagāžu'. Cik cilvēku, tik attieksmju, attiecību un variantu.

Kā jūs zinat ka vīrietis tos bērnus pieņem. Daudzi mēģina pieņemt. man liekas, ka nejau bērns ir problēma. Problēma ir sievietē, kas pasaka:"iepazīsties- šits turpmāk būs tētis".
Kaut kā netā paskatījies... parāk lēni maku izvilku... Vel sāk pārmest nemīlēšanu. Krājās visāda neizrunāta huiņa un aizvainojums. Čalis paņem vagu. Vel vainīgs paliek.
Karoč- sieviete gaida lai vīrietis tā uzreiz sitiena lēkātu bērnam apkārt un puņķotos, bet manuprāt tās vīriesū sirdis atverās vēlāk

sveshais onkulis bus jaunais tetis

Mana māte tā nedarīja un par to es viņu cienu. Man nebija viņas jauno draugu jāsauc ne par tēvu, ne patēvu. Saucu viņu vārdā. Mēs vienkārši sadzīvojām, jo mamma mācēja paskaidrot, ka tētim dzīvē tā sanācis, ka viņš kopā ar mums vairs nebūs (3 gadīgai man daudz jautājumu par to nebija) un ka mamma tagad dzīvos kopā ar (vīrieša vārds). Man no tā nebija jāizdomā jauns tētis, viņam nebija jāsauc mani par meitu. Sadzīvojām labi, bija gan saldējums, gan pēriens. Viss kā ar parastu tēti, tikai nekā uzspiesta nebija.
Pati esmu dzīvojusi kopā ar vīrieti, kam ir bērns no iepriekšējās. Arī viņam mani ne par mammu ne pamāti nebija jāsauc. Sadraudzējāmies lēnām un miers.

Es arii negribetu tikties ar puisi kuram ir bijusi jau gimene un berni.Nee,paldies!!

Bet varbut,kad busu vecaaka, ap gadiem 35-40, ja vinam bus forshi, gudri berni,kas mani pienemtu tad es labprat, nebus pashai jadzemde un vini jau bus nopietnaa vecumaa. Loti nepatiik siikie neprotu nemties ar berniem un rast kontaktu.

sveshais onkulis bus jaunais tetis

Nesaprotu, kāpēc bērnam būtu jāmelo par to, kurš ir tēvs, kurš nav...

Bet par to bērnu pieņmšanu/nepieņemšanu, man jau šķiet, ka tas vairāk ir jauniem cilvēkiem. Nezinu. Man nebija problēmas pieņemt to, ka vīrietim ir bērns, arī pirms man pašai bija bērns.
Es īsti nesaprotu kā bērns var būt šķērslis, jo tu taču pats, kā cilvēks, esi tāds kāds tu esi, bērns tevi nepadara par labāku vai sliktāku.

Kaa jus berniem iestastiet, kad sveshais onkulis bus jaunais tetis?

To nu gan nav jāiestāsta, ja bērns zina savu īsto tēti. Domaju tas nāks ar laiku kā tam bērnam saukt jauno"tēti" varbūt vienkārši vārdā.

Dzīve ir pietiekami gara, nekad nevar paredzēt, kas var notikt, kādi pagriezieni nākamajā ceļa pagriezienā mūs gaida... Tāpēc svaidīties ar tādiem ļauniem vārdiem, kā "dzemdēt bērnus no katra garāmgājēja" nekad neuzdrošinātos... Un vīra aiziešana vai šķiršanās no vīra ir vēl mazākais ļaunums, kas dzīvē var notikt. Kaut vai pēc nelaimes - sieviete vēl jauna, vitāla un dzirkstoša ar bērnu var palikt viena. Dikti jau labpatīk mums domāt, ka dzīvē visu varam grozīt un vadīt tikai, kā paši vēlamies, pēc jaunības maksimālismā izsapņotā ideālā scenārija...

Par tēmu - jebkurā gadījumā attiecības ar sievieti/vīrieti, kuram ir bērns, ir jāveido tikai tiem, kas to spēj pieņemt. Pietiekami pasaulē nemīlētu, nelaimīgu, neapmīļotu bērnu.

Es nedomāju,ka pati varētu būt kopā ar džeku,kam ir bērni. Bet ko zin,dzīvē visādi gadās,ja nu tiešām brīnišķīgs cilvēks,tad varbūt varētu to pieņemt.

Tāpēc arī uzskatu,ka ir tikai godīgi,ja to faktu par bērniem pasaka sākumā(neitrāli) ,pirms kaut kas ir sācis veidoties,jo tas var būt ļoti sāpīgi, ko tādu uzzinot vēlāk.
Kā arī - nenosodu,ja džeks izbeidz attiecības bērnu dēļ.

Bērniem nekas nav jāiestāsta,jo tētis ir tikai viens. Es domāju,ka bērns pats sapratīs,ka mamma nevar visu dzīvi nodzīvot viena un nelaimīga.

,pirms kaut kas ir sācis veidoties,jo tas var būt ļoti sāpīgi, ko tādu uzzinot vēlāk.

vienkārši gar zemi.... pipec:D

Manu paaris draugu pieredze raada,ka,ja iemiil,tad iemiil ar vai bez taa saucamaas piekabes.

Smadzenēs zāģu skaidas :D

Pašas gribat atrast ar savām "piekabēm" večus, bet ar veci ar sīci no iepriekšējām attiecībām negribat satikties :D

Gatavais bērnu dārzs :D
Pieaugat vienreiz! :D

Ervins, es nedomāju,ka meitene, kurai ir "piekabe" teiks,ka ar džeku,kam ir "piekabe",nesatiksies. (voj cik sarežģīti sanāca pateikt savu gudro domu :D)

Tā saka daļa meitenes,kam nav tā "piekabe". (ceru,ka varēja saprast)

Man liekas, ka nevajag klusēt par bērna esamību....ja otrs cilvēks nav sajusmā par "piekabīti", tad viņam ir tiesības, un tas jauztver pozitīvi, jo labāk būt kopā ar cilvēku kurš mīl 2 in 1...nevis pēcāk izturas pret svešo bērniņu ar nicinājumu vai nedod Dievs pastrādā kādu vardarbību.
Tāpēc māmiņas...vēlu laimi un harmoniskas attiecības, bet nekad neaizveriet acis uz to, kas notiek ar Jūsu bērnu!

Es tiktos ar vīrieti, kuram jau ir bērns un bērnu pieņemtu ar prieku, bērni patīk. Neredzu
kā bērni varētu būt piekabe, bērni taču ir tādi paši cilvēki kā jūs, tikai mazi, hm..

Domāju, ka nevienmēr vainīgs ir vīrietis, piemēram es kad biju maza neļāvu mammai nemaz tikties ar citiem, nekādies nevarēju pieņemt, domāju , ka tā ir tikai mana mamma un viss , pat nezinu kāpēc :D bet tagad ļoti nožēloju, jo mamma ir viena.

Ja tā padomāju par tām 20 gadīgajām meitenēm ar bērniem, tad problēmu atrast puisi viņām nav. Kas notiek viņu attiecību iekšienē gan nepateikšu.

Pašai pret vīrieti ar bērnu....attieksme atkarīga no viņa vecuma. Ja 30 gadnieks, tad tas ir tikai normāli.

Domāju, liela daļa vientuļo māmiņu problēma ir ne tikai bezatbildībā un sasteigtās attiecībās, bet arī tajā faktā, ka bērna ienākšana ģimenē ir ļoti liels pārbaudījums jebkurām pat visstabilākām attiecībām. Tāpēc tas, ka attiecības ir nopietnas, stabilas un visādi citādi ideālas, nepasargā no fakta, ka ar bērna parādīšanos tās var pamatīgi sabojāties, jo mainās absolūti viss - ikdienas režīms, vērtību skala, brīvā laika daudzums, izklaides iespēju variācijas, migs un miers u.t.t. Un ar to ir jāiemācas sadzīvot, jāiemācas pielāgoties, bet diemžēl, ne visi to spēj...

No šī aspekta skatoties, daudz vieglāk ir izveidot attiecības, kad bērns jau ir sasniedzis 4-5 gadu vecumu un ir patstāvīgs, saprotošs un vairs neprasa tik lielu uzmanību un rūpes.

Vispār jau viedojot attiecības ar vientuļo māmiņu tāpat viss smagais atbildības un rūpju slogs joprojām gulstās uz sievietes pleciem, jo svešs vīrietis noteikti pašā attiecību sākumā nečubināsies gan svešu bērnu. Tad nu tāpat - vīriem noteikti ir vieglāk izveidot attiecības pat ar sievieti, kurai ir bērns, jo nu nemaz tik ļoti viņš tajā visā nepiedalās. Ar laiku, jā, bet nu tā ļoti lēnām un ļoti nosacīti... Savādāk ir, ja vīrietim ir bērns no iepriekšējām attiecībām, tad no jaunās sievietes tiek prasīts uzvesties kā otrai mātei, jo tas tak esot jābūt bez maz vai dabīski un intuitīvi...

Lai nu kā, bezšaubām apsveicami ir, ja atrodas kāds, kurš ir gatavas attiecībām ar svešiem bērniem!

Ir trīs varianti šādā situācijā:

1.Vīrietis,kas nevēlas bērnus.Labi,ja svešus, kas ir saprotami, bet tikpat labi, viņš var negribēt viņus vispār,arī savus(šobrīd, nekad)
2.Vīrietis, kam nav problēmu tikties ar sievieti,kurai bērns, jo bērns nav viņa problēma.. Tātad viņš tiekas ar sievieti, sieviete audzina bērnu un šādā gadījumā ir vienalga savs vai svešs.
3. Vīrietis, kas saprot, ko nozīmē bērns. Saprot savu nozīmi viņa audzināšanā,līdzīgi kā 1.variantā, tikai gatavs uzņemties atbildību. Šādi vīrieši ir retums un zelta vērtē, viņš audzinās i savus, i svešu :)

Mani noteikti neuzrunaa viirieshi ar beerniem. Man nepatiik beerni taapeec viss, kas ar vinjiem saistiits, mani atstumj. Un jebkuraa gadiijumaa ir gruuti pienjemt to, kas nav "savs".

Sheit, USA, iipashi mazaakaas pilseetaas ir ljoti izteikta tendence, ka meitenes, kuraam ir 16 gadu, ir taa samiileejushaas savos vidusskolas puishos, ka paliek staavoklii speciaali, un taadejaadi domaa, ka puishus varees patureet muuzjiigi... skumji, bet taa notiek.