amazing, ar prātu jau saprotu, ka mazajam viss būs labi, jo tur viņam nebūs ne garlaicīgi, ne slikti, ar atplestām rokām viņu tur gaida un mani vecāki mīl viņu kā savu bērnu un izturēsies kā pret princi, kā nekā vairāk kā gadu ar viņiem nodzīvojām kopā. Tas laikam mans egoisms, ka tagad tā bēdājos, jo man būs vakaros skumji... Gan jau ar laiku viss ieies savās sliedēs. Vienkārši esmu tāds cilvēks, kad beidzas kāds posms, tad paliek skumji un vairāk vai mazāk pārdzīvoju. Tā ir bijis vienmēr, kad absolvēju skolu, vai vienalga, kas beidzas un sākas jauns posms. Esmu laikam pārāk emocionāla un pārāk daudz domāju.