bet katrs rajons ar savu kriminālo "krējumu". Neesmu pieradusi pie tā
Man liekas galvenais nebaidīties, jo tas saucamais "kriminālais krējums" tādi paši cilvēki vien ir, manuprāt, galvenais ir uz tiem cilvēkiem neskatīties no augšas, un, ja ar Tevi runā, normāli runāt, neiztaisīties par smalku, sabijušos jaunkundzi, kam nu bail. ka tūlīt klups virsū, atņems somu un vēl nez ko, vienkārši jāizturas normāli.
Man agrāk darbā sanāca saskarties ar tādiem cilvēkiem, kam visāda dzīves pieredze, arī ieslodzījuma vietas, bet, ja Tu normāli ar viņiem runā, arī viņi pārsvarā nav nekādi nezvēri, viņiem ir savi noteikumi, kā savā starpā lietas kārtot, kas ir diezgan baisi, bet katrā tādā
nezvērā ir arī normālais, parastais cilvēks...
Man bija gadījums, kad
malosemeikā, kur tajā pašā koridorā apgrozījās ne tas saulainākais kontingents, vajadzēja tikt vecmāmiņas dzīvoklī, atslēga neslēdzās, mocījos, ņēmos, bez rezultāta, biju jau izmisumā, kad trīs tādi čaļi, no kuriem uz ielas droši vien būtu izvairījusies, jau paspēju iztēloties, tāpēc, ka man uz pirkstiem, ap kaklu zelts, ko visu viņi ar mani izdarīs, piedāvājās palīdzēt, atnesa instrumentus, attaisīja durvis (tas instruments nebija lomiks!), vēl beigās salaboja slēdzeni. Kad vecākiem stāstīju, viņi pateica, ka man vienkārši ar galvu nav kārtībā. Bet es vēl citreiz kādu no tiem puišiem redzu, sasveicinamies, sasmaidamies :)
Tā kā velns nav tik melns kā to mālē! :)
260
