sāpe par kopdzīvi

Anny, es nešaubos, ka ir gadījumi, kuros tiešām tas ir neiespējami, man vai nu ir paveicies un vienmēr bijušas ļooti labas attiecības ar puišu vecākiem, vai arī varbūt ir mazliet citādāka domāšana, bet ja puisim ir saimniecība, tas nekas ja dzīvo kopā ar vecākiem - es to saskatu tikai kā plusu, nevis ja puisis īrē dzīvokli kaut kur, nezin kur :)
Gadiem cilvēki dzīvoja tā paaudzi paaudzēs, vienā lielā mājā vairākas ģimenes, gan vecākie nejutās vientuļi vecumdienās, gan jaunajiem bija, kas bērnus pieskata, ja paši gribēja kur aizbraukt arpūsties, bet nu mūsdienās visi raujas, ka tik ātrāk prom. Šī ir tā lieta, kuru es nesaprotu :)

Te dažas minēja, ka vajag citu dzīves vietu kopā, nevis pie puiša, man gan tas šķiet muļķīgi - puisim ir māja, saimniecība, nu kāds sakars vēl ņemt un īrēt kādu dzīvokli citu? Es būtu tā puiša vietā un man kāda meitene to piedāvātu - arī domātu, kurās durvīs iespiedusies

Ja ir pārliecība, ka varēs sadzīvot ar vīrieša vecākiem (nejauksies viņu dzīvē, nenorādīs, kas ir kas, neizteiks nekādas piezīmes), tad varbūt varētu dzīvot kopā.

Bet es tomēr nebūtu ar mieru, jo domas balstu uz pieredzi ar savu viramāti, un mēs pat vienā mājā nedzīvojām. Nē, paldies! Tā nebūtu dzīve!

Te dažas minēja, ka vajag citu dzīves vietu kopā, nevis pie puiša, man gan tas šķiet muļķīgi - puisim ir māja, saimniecība, nu kāds sakars vēl ņemt un īrēt kādu dzīvokli citu? Es būtu tā puiša vietā un man kāda meitene to piedāvātu - arī domātu, kurās durvīs iespiedusies :D

Bet kopumā - 50 km taču nav nekāds attālums, ja būtu lielā mīlestība, sen jau būtu pie viņa ievākusies, uz darbu var izbraukāt, ļoti daudzi cilvēki tā dara, paralēli vari meklēt darbu viņa pilsētā. Nu Jums tas nopietni jāizrunā, jo skatos, ka šī tēma aktuāla Tev jau ir labu laiku. Lai izdodas :) (l)

Padzīvošana tikai atvaļinājumā gan nav risinājums, jo tas ir pavisam kas cits nekā ikdiena.

Zinot sevi, neietu dzīvot vienā mājā ar vecākiem, lai arī būtu jūtas. Uzskatu, ka jaunajam pārim vajag savu dzīvesvietu. Ja abi vēlas būt kopā, vienmēr kādu risinājumu var atrast. Ja nevar - tad negrib būt kopā un tas nav tā vērts.

Un otrs vecākus un draugus tā pat varēsi satikt. Es arī pārvācos no savas dzimtās mājas un puiša pilsētu. Bet mums nav 50 km, bet gan 80km no maniem vecākiem. Braucam ciemos, draugus satieku. Un 50 km, lai izbraukātu uz darbu nav nekas, ļoti daudziem cilvēkiem tā ir ikdiena, lai aizbrauktu uz darbu. Dari kā Neons teica, padzīvo pie viņa mēnesi, varbūt divus un paskaties, kas no tā sanāk, bet tagad, nevis vasarā. Un jā zinu, šādus puišus, kuru vecākiem saimniecība, liela māja. Nu karoč labi iekārtojušies. Bet tad atraduši savas lielās mīlestības ir pārcēlušies uz pilsētām. Tagad dzīvo laimīgi un bieži brauc pie vecākiem ciemos un arī palīdz darbos.

Moš viņš vienkārši negrib pamest vecāku silto klēpi?

Nu ir saprotams, ka viņš savu nostāju tātad nemainīs.
Piekrītu Neons - pamēģini uz kādu laiku pārvākties pie viņa un katru dienu braukāt uz Rīgu (tikai vasarā, atvaļinājumā, tas nederēs, jo tas būs pavisam cits dienas ritms=citas emocijas par kopā dzīvošanu tādā variantā).
Zinu variantus, kad cilvēki ik dienu 100 km turp atpakaļ braukā ar vilcienu, tāpēc, ka tikai Rīgā var atrast darbu, bet savu mājvietu pārdot, lai tā vietā nopirktu kko Rīgā, nevar. Tāpēc dzīvo, kur dzīvo, un braukā.
Nepievērs tādu uzmanību attāluma skaitļiem. Ja tiešām vēlies būt ar to puisieti kopā, manuprāt, Tavs pienākums ir vismaz pamēģināt viņa piedāvāto variantu. Ja galīgi tas nepatiks, nu tad jau jāsāk domāt par kompromisiem. Un tad gan vīrietim, ja viņš arī vēlēsies palikt ar Tevi kopā, arī būs jāieliek kāda sava "ziedošanās", piemēram, pārvākšanās uz dzīvesvietu, kas ir pusceļā starp abām šīm vietām.

Perversā nopietni?! 50 km? Es katru rītu kratos ar autobusu tik pat lielu attalumu uz darbu rīgā! :D smiekli nāk par šito.
vnk nav istaaas attiecibas un viss.
Man draudzenei virs dzivo amerikā nu ja gadus 5cus un vina brauka turpu shurpu.....skrien uz lidostu ka traka baaaba, un viss strada. Viss ko gribu pateikt-ir iespejams viss un 50 km liekas smieklīga problēma.

Mēs četrus gadus bijām attiecībās, bet dzīvojām 50 km viens no otra. Nebija nemaz tik traki.
Šajā gadījumā laikam trakākais ir nevis attālums, bet tas, ka nav izejas situācijai, ka viņš nepiekrīt pamest vecāku māju.
No otras puses - man ir draudzene, kura pārvācās uz vīra pilsētu, vīra un vīramātes māju. Pati katru dienu 50 km braukā uz darbu. Vīrs māju ir pārbūvējis tā, lai abas ģimenes viena otru netraucē, un miers mājās.

Jā, 50 km... nepārvarams attālums. Ar kādu aviosabiedrību lidojat?
Citi cilvēki katru dienu braucu 50 km un vairāk uz darbu un atpakaļ.

Perversā, man bija (ir) ļoti līdzīga situācija. Vīram ir savs uzņēmums ~50 km no Rīgas, es savu karjeras izaugsmi redzu tikai Rīgā (vai ārzemēs). Esam kopā jau gadus astoņus un esam precējušies. Bija periods, kad abi dzīvojām Rīgā, bija periods, kad abi mēģinājām dzīvot viņa pusē, tā mēs mētājāmies visus šos astoņus gadus, bet mēs abi apzinājāmies, ka esam atraduši viens otrā "to īsto vienīgo", tāpēc pēc visiem šiem gadiem beidzot esam uzsākuši savas ģimenes ligzdiņas vīšanu (ceļam māju) un ceram, ka drīz mums būs vieta, ko abi viennozīmīgi varēsim saukt par mājām. Es turpināšu strādāt Rīgā, jo 50 kilometri tāds nieks vien ir, ar mašīnu tas ir ātrāk kā Rīgā ar sabiedrisko no pārdaugavas uz centru vai otrādi. Jāpiebilst gan, ka būtisks fakts šādu attiecību uzturēšanā bija tas, ka mums abiem ir auto, varējām jebkurā brīdī braukt viens pie otra..
Ko es ar to gribēju pateikt - nepadodies! Ja tici, ka viņš ir tas īstais vienīgais, ar kuru gribēsi pavadīt kopā visu savu dzīvi, tad jūs kopā pamazām atradīsiet iespēju iekārtot savu dzīvi tā, lai abiem būtu labi un ērti. Pusgads šķiet ļoti īss laiks, tāpēc domāju, ka viss vēl priekšā :)

viņš vnk ir ļoti stūrgalvīgs un spītīgs, nezinu, viņu nav iespējams ne par ko pārleicināt, paliek pie tiem saviem uzskatiem visu laiku...

Man liekas ka tev viņu vienkārši ir jāmudina pozitīvā veidā lēnām uz tām pārmaiņām, ja jau viņš tiešām ar tevi vēlas būt kopā tad kaut kādu kompromisu tak var meiģināt meklēt. Kaut vai noskaidro kādus apstākļus viņam gribētos/ vajadzētu lai viņš varētu pārvākties kaut vai ar tevi dzīvot? Vienkārši jānoskaidro tas kā viņam likt justies drošāk par pārmaiņām un vai viņš tiešām ir gatavs uz to ja jūs kompromisu neatradīsies tad arī attiecībām būs jāpieliek punkts.

viņš vnk ir ļoti stūrgalvīgs un spītīgs, nezinu, viņu nav iespējams ne par ko pārleicināt, paliek pie tiem saviem uzskatiem visu laiku...

Ja vēl vasarā būsiet kopā.

Perversā

Varbūt tev tas vīrietis ir tāds stumjamais tips? kuru ir jāmudina visu laiku uz pārmaiņām līdz viņš saņemas?

jā, par to padzīvošanu es arī esmu domājusi, tikai tas pēc kāda laika tikai...man arī tas nav tik vienkārši, man ir te uz darbu jāiet, pa 6dienām skola...:) vienigi vasarā, kad būs atvaļinājums..

Nu, iespējams tās ir tikai tavas iedomas... Varbūt tomēr ir vērts pamēģināt padzīvot pie viņa? Nu vismaz tā - uz mēnesi, eksperimenta veidā... Varbūt nebūs nemaz tik slikti kā esi iedomājusies. Un, ja tomēr būs slikti, tad vismaz varēsi savam vīrieti to arī attiecīgi argumentēt un viņš būs redzējis visu savām acīm.

50km tak nekas nav ko lai es saku ka man lai satiktu savējo ir jābrauc no Rīgas līdz Kuldīgai :D un viņam tā pat pie manis :D cik tad tur kilometri ir + tie starppilsētu autobusi man ir līdz brošai, 2 ar pus stundas vai 3 ar pus stundas kūlties ceļā vien, tad vel tur gaidīt autobusu vai viņam šeit troļļuku. Vienkārši iemācieties papriekšu sadzīvot labi bez kopdzīves, neliekiet tai tik lielu prioritāti un gan jau ka agri vai vēlu abi kārtīgi saņemsieties un ievāksieties kopā dzīvot ja būs lemts.

vienvārdsakot, mūžīgais "pielipis_pie_dzimtās_mājas" vīrietis. Tev tādu vajag? Pati jau cik mēnešus mokies un šeit mums jautā, ko tev darīt.. Nu atbilde diemžēl skaidra.. Vai nu gaidi kaut ko un paciet kā ir, vai nu pārtrauc attiecības, aizmirsti un sāc jaunu dzīvi.

problēma tajā, ka viņam visa dzīve ir tajā majsaimniecībā. profesionālā darbība norisinās turpat mājās...un no privātmājas uz dzīvokli viņš ne pa kam neies... man ir tik skumji, es vnk nezinu kā risināt šo situāciju. kopā būt gribu, bet kad iedomājos par to visu, kas mani tur sagaidītu...