sāpe par kopdzīvi

Jā, 50 km... nepārvarams attālums. Ar kādu aviosabiedrību lidojat?
Citi cilvēki katru dienu braucu 50 km un vairāk uz darbu un atpakaļ.

Mēs četrus gadus bijām attiecībās, bet dzīvojām 50 km viens no otra. Nebija nemaz tik traki.
Šajā gadījumā laikam trakākais ir nevis attālums, bet tas, ka nav izejas situācijai, ka viņš nepiekrīt pamest vecāku māju.
No otras puses - man ir draudzene, kura pārvācās uz vīra pilsētu, vīra un vīramātes māju. Pati katru dienu 50 km braukā uz darbu. Vīrs māju ir pārbūvējis tā, lai abas ģimenes viena otru netraucē, un miers mājās.

Perversā nopietni?! 50 km? Es katru rītu kratos ar autobusu tik pat lielu attalumu uz darbu rīgā! :D smiekli nāk par šito.
vnk nav istaaas attiecibas un viss.
Man draudzenei virs dzivo amerikā nu ja gadus 5cus un vina brauka turpu shurpu.....skrien uz lidostu ka traka baaaba, un viss strada. Viss ko gribu pateikt-ir iespejams viss un 50 km liekas smieklīga problēma.

Nu ir saprotams, ka viņš savu nostāju tātad nemainīs.
Piekrītu Neons - pamēģini uz kādu laiku pārvākties pie viņa un katru dienu braukāt uz Rīgu (tikai vasarā, atvaļinājumā, tas nederēs, jo tas būs pavisam cits dienas ritms=citas emocijas par kopā dzīvošanu tādā variantā).
Zinu variantus, kad cilvēki ik dienu 100 km turp atpakaļ braukā ar vilcienu, tāpēc, ka tikai Rīgā var atrast darbu, bet savu mājvietu pārdot, lai tā vietā nopirktu kko Rīgā, nevar. Tāpēc dzīvo, kur dzīvo, un braukā.
Nepievērs tādu uzmanību attāluma skaitļiem. Ja tiešām vēlies būt ar to puisieti kopā, manuprāt, Tavs pienākums ir vismaz pamēģināt viņa piedāvāto variantu. Ja galīgi tas nepatiks, nu tad jau jāsāk domāt par kompromisiem. Un tad gan vīrietim, ja viņš arī vēlēsies palikt ar Tevi kopā, arī būs jāieliek kāda sava "ziedošanās", piemēram, pārvākšanās uz dzīvesvietu, kas ir pusceļā starp abām šīm vietām.

Moš viņš vienkārši negrib pamest vecāku silto klēpi?

Un otrs vecākus un draugus tā pat varēsi satikt. Es arī pārvācos no savas dzimtās mājas un puiša pilsētu. Bet mums nav 50 km, bet gan 80km no maniem vecākiem. Braucam ciemos, draugus satieku. Un 50 km, lai izbraukātu uz darbu nav nekas, ļoti daudziem cilvēkiem tā ir ikdiena, lai aizbrauktu uz darbu. Dari kā Neons teica, padzīvo pie viņa mēnesi, varbūt divus un paskaties, kas no tā sanāk, bet tagad, nevis vasarā. Un jā zinu, šādus puišus, kuru vecākiem saimniecība, liela māja. Nu karoč labi iekārtojušies. Bet tad atraduši savas lielās mīlestības ir pārcēlušies uz pilsētām. Tagad dzīvo laimīgi un bieži brauc pie vecākiem ciemos un arī palīdz darbos.

Padzīvošana tikai atvaļinājumā gan nav risinājums, jo tas ir pavisam kas cits nekā ikdiena.

Zinot sevi, neietu dzīvot vienā mājā ar vecākiem, lai arī būtu jūtas. Uzskatu, ka jaunajam pārim vajag savu dzīvesvietu. Ja abi vēlas būt kopā, vienmēr kādu risinājumu var atrast. Ja nevar - tad negrib būt kopā un tas nav tā vērts.

Te dažas minēja, ka vajag citu dzīves vietu kopā, nevis pie puiša, man gan tas šķiet muļķīgi - puisim ir māja, saimniecība, nu kāds sakars vēl ņemt un īrēt kādu dzīvokli citu? Es būtu tā puiša vietā un man kāda meitene to piedāvātu - arī domātu, kurās durvīs iespiedusies :D

Bet kopumā - 50 km taču nav nekāds attālums, ja būtu lielā mīlestība, sen jau būtu pie viņa ievākusies, uz darbu var izbraukāt, ļoti daudzi cilvēki tā dara, paralēli vari meklēt darbu viņa pilsētā. Nu Jums tas nopietni jāizrunā, jo skatos, ka šī tēma aktuāla Tev jau ir labu laiku. Lai izdodas :) (l)

Te dažas minēja, ka vajag citu dzīves vietu kopā, nevis pie puiša, man gan tas šķiet muļķīgi - puisim ir māja, saimniecība, nu kāds sakars vēl ņemt un īrēt kādu dzīvokli citu? Es būtu tā puiša vietā un man kāda meitene to piedāvātu - arī domātu, kurās durvīs iespiedusies

Ja ir pārliecība, ka varēs sadzīvot ar vīrieša vecākiem (nejauksies viņu dzīvē, nenorādīs, kas ir kas, neizteiks nekādas piezīmes), tad varbūt varētu dzīvot kopā.

Bet es tomēr nebūtu ar mieru, jo domas balstu uz pieredzi ar savu viramāti, un mēs pat vienā mājā nedzīvojām. Nē, paldies! Tā nebūtu dzīve!

Anny, es nešaubos, ka ir gadījumi, kuros tiešām tas ir neiespējami, man vai nu ir paveicies un vienmēr bijušas ļooti labas attiecības ar puišu vecākiem, vai arī varbūt ir mazliet citādāka domāšana, bet ja puisim ir saimniecība, tas nekas ja dzīvo kopā ar vecākiem - es to saskatu tikai kā plusu, nevis ja puisis īrē dzīvokli kaut kur, nezin kur :)
Gadiem cilvēki dzīvoja tā paaudzi paaudzēs, vienā lielā mājā vairākas ģimenes, gan vecākie nejutās vientuļi vecumdienās, gan jaunajiem bija, kas bērnus pieskata, ja paši gribēja kur aizbraukt arpūsties, bet nu mūsdienās visi raujas, ka tik ātrāk prom. Šī ir tā lieta, kuru es nesaprotu :)

Kas gan nekait šādā tērpā pastaigāties pa vīra vecāku māju? :D

šādi var gatavot ēst pie vīra vecākiem.

Es piekrītu Anny - pat ja man ir labas attiecības ar drauga vecākiem, es negribētu dzīvot vienā mājās. Tomēr es esmu gribētu savu kārtību, kaut vai plika staigāt, nebūtu jāmīlējas tikai naktī, zem segas, kapa klusumā, lai senči nedzirdētu.
Nē, manuprāt, katrai jaunai ģimenei ir jādzīvo atsevišķi.

piepalīdzēt vīra mātei. :D

eksotika, ak, jel, kāds sakars? :D

Negribētu dzīvot ar vīrieša vecākiem, neskatoties uz to, cik labas ir attiecības. Divām saimniecēm mājās nav vietas, es vienmēr justos kā ciemos. Tā nebūtu mana virtuve vai mana viesistaba, bet vīramātes vīrtuve un viesistaba, kuru es tikai izmantotu. Ne es varu tur iekārtot kaut ko, kā pati gribu, ne gatavot ko un kad gribu. Vienmēr liktos, ka kāds vaktē, vērtē, skatās, kas un kā tiek darīts, jo jebkurā gadījumā - es būtu svešs cilvēks viņu mājā, viņu kārtībā.

Persephon, vistiešākais :D ;) Es to pilnīgi saprotu un šobrīd ļoti izjūtu, jo jādzīvo pie vecākiem, kamēr remontējam savu dzīvokli :D
Ja vien mājai nav ārkārtīgi veiksmīgs projekts, ka jaunie sanāk teju vai atsevišķi savā mājas "spārnā" - šādas lietas ir krietni ierobežotas: seksiņš, kur un kad vēlies, staigāšana kailiem, kaut vai naktī aizskriet uz wc vai pēc ūdens - nu nevari visu, kā divatā vien dzīvojot :D

Nu labi, labi, es tak saprotu arī Jūs, vienkārši izteicu arī savu viedokli, kas šajā gadījumā diezgan atšķiras! Nu katram savas prioritātes tā teikt, plikiņa pa māju nestaigātu kaut dzīvotu viena, bet nu tas tā :D man šeit nosauktie iemesli neiztur kritiku, jo mana pieredze ir pavisam atšķirīga :)

Viss ir vienkārši - Tevi neapmierina tas, kā viņš dzīvo, bet viņš neko nevēlas mainīt!

Izdari secinājumus pati..