mans novērojums ir, ka cilvēki, kas var atļauties ģērbties, kā vēlas, uz to galīgi neiespringst
Pirmkārt, piekrītu šim.
Otrkārt, esmu pārliecināta, ka tā pārmēru uztraukšanās par to, kādu iespaidu es atstāju ar savu pulksteni, apaviem, apģērbu e.tc. vairāk raksturīga tiem, kas vēļas KAUT KAS būt, nevis tiem, kas patiesībā kaut kas jau IR. Cilvēks, kurš jau ir sasniedzis noteiktu statusu un spēcīgi nostiprinājis ietekmi biznesā vai jebkurā citā viņām svarīgā sfērā, var atļauties neiespringt, jo viņam vairs nekas nav jāpierāda - citi ir atkarīgi no viņa, nevis viņš atkarīgs no citiem, tāpēc viņš var atļauties kādu ekstravanganci - "gribu uzvelku dārgāko pulksteni, kas ir manā kolekcijā, negribu - nevilkšu neko vai atnākšu uz tikšanos rozā tauriņā", kamēr
mazais uzņēmējs parastais būs vairāk iesprindzis par savu ārējo tēlu, jo, eh, kā gribas radīt respektablu iespaidu un noslēgt darījumu.
Tieši tādiem pašapzinīgiem cilvēkiem, kas jau ir nostiprinājuši savu statusu, bieži (kaut ne vienmēr)pie katra iznāciena sabiedrībā nav nepieciešamības ārēji sevi izrādīt "skatieties uz mani - kā es peldu naudā". Man ienāca prātā Ikea dibinātājs Ingvar Kamprad, tāpat arī viens miljonārs lidsabiedrības šefs ar izteikti ekstravagantu ģērbšanas manieri (vairs neatceros vārdu), kas nelauza galvu, kā es izskatīšos. Turklāt man grūti iedomāties cilvēku, kurš patiešām strādā biznesā neskaitāmas stundas, lai veicinātu savu un savas ģimenes labklājību, ka viņam galvenā vēlme būtu izskatīties turīgi. Tā vien šķiet, ka lielas naudas pelnīšana tiek uztverta kā bērnu spēle - bišķi pastrādāšu un man viss būs, aizmirstot, ka bizness un tikšana pie turības ir daudzu gadu smags, nenogurstošs darbs, nevis tikai dārgas lupatiņas un ārēji spīdīga zelta maliņa:)