Esmu kopā ar jūrnieku gandrīz 3 gadus...tiesa gan,pa šo laiku ir bijuši tikai 2 reisi. Viens 6 mēnešus, otrs- 4. Teikšu kā ir- tad,kad man bija draugs,ar kuru dzīvoju kopā ikdienā, es nejutos tik apmierināta kā šobrīd. Laiks,ko pavada kopā,kad atgriežas no reisa, ir simts reizes produktīvāk pavadīts...jo zin,ka atkal būs jāškiras. Jā,protams,nav brīžiem viegli...uznāk besis,ka esmu viena, bet esmu radusi pareizo pieeju šim laikam,kamēr viņš ir jūrā. Es strādāju darbu,kas man patīk un netaisos to pamest tikai tāpēc,ka draugs labi pelna. Pēc darba es veltu laiku saviem hobijiem- sportam un mākslai, kā arī mācos maģistrantūrā...līdz ar to,mans laiks ir piepildīts un nejūtos apdalīta, gluži pretēji varu sevi pilnveidot,neuztraucoties,ka veltu par maz laika draugam, bet toties,kad viņš ir mājās- tad atlieku mazliet malā savas intereses un izbaudam kopā būšanu. Uzskatu,ka pašpietiekamai sievietei neatliktu laika sēdēt mājās, raudāt un gausties,cik grūti ir gaidīt mājās savu vīrieti. dzīve taču neapstājas, neuztaisīsim sevi par atkarīgām no vīrieša. Neapstādināsim pulksteni,nedegsim sveci un neskumsim. Ir jādzīvo darbībā un tad nemaz nepamanīs,ka vīrietis jau mājās :) Piekrītu,ka ir dažādu kategoriju sievietes, un vienas no tām ir tās,kuras vēlas katru dienu sev blakus vīrieti un to nevar pelt, vienkārši tādā gadījumā ir jāmeklē sauszemes mīļotais. Uzskatu,ja jau no paša sākuma nespēj samierināties ar šo domu,ka mīļotais ir prom,tad pēc tam būs vēl lielākas šaubas un nemiers.
291
