Miega paralīze

Un vēl esmu sapnī bēgusi no pāris cilvēkiem un telefonā likusi modinātāju, lai pamostos, jo man bija ļoti bail, gribēju pamosties. Šis arī skaitās apzinātais sapnis?

Meitenes! Man ir jautājums par apzināto sapņošanu. Vai šāds sapnis var sākties no nekā? Jo vakar bij man dīvaina situācija - gāju gulēt, gulēju uz sāniem, biju ar acīm ciet,bet moža. Tad vienā brīdī sapratu, ka guļu un sapņoju. Tāda dīvaina situācija- nekad mūžā nebiju skaidrāk sapratusi, ka sapņoju. Tas bija neilgs brīdis, jo jau sapratu, ka mostos no sapņa. Jā, pamodos un sapratu,ka esmu gulējusi un apzinājusies to. Sapnī nebija nekas īpašs - biju tumšā telpā un kaut ko cieši piespiedusi sev klāt turēju... Šis varētu būt apzinātais sapnis?

bijušajam puisim bija miega paralīze. Tur neko nevar izdarīt (itkā tā saka no medicīnas viedokļa) un tās sajūtas esot briesmīgas.

Laimepilnīga, nē, nav jau tā, ka katru dienu domāju - kaut tik man šodien nebūtu miega paralīze, ka tik nebūtu paralīze. :D Mani pārņem bailes tieši tad, kad tas notiek. Pēc tam kad pamostos no emotion. Nu, pašu pirmo reizi vispār domāju, ka no nāves esmu izbēgusi, bet tad palasīju internetā, ka nav tik traki. :)

Neons, nevar būt tik mierīgs ar visu informētību. Ne pakustēties, ne pabļaut, ne acis atvērt, tam visam komplektā arī elpa trūkst. Tiešām neliekas, ka tas ilgst 4 sekundes, bet gan minūti. Tā ir mūžība, kad atrodies tik bezpalīdzīgā stāvoklī.
It kā jau ar katru tas varot notikt dzīvē reizi, bet, ja tas atkārtojas vairākkārtīgi to sauca par kaut kādu slimību. Tagad vairs nevaru atrast rakstu, kurā to izlasīju. :-/

Esmu arī mēģinājusi tikt astrālajā pasaulē. Tas gan ir bīstams pasākums. Pirms-aiziešanas astrālī sajūtas esmu piedzīvojusi, jutu, kā no ķermeņa kaut kas lēni un viegli ceļas, laikam dvēsele vai kas, bet nobijos, piecēlos un tad bija sajūta, ka viss lēnām atgriežas savās vietās.

Par apzināto sapņošanu sāku interesēties tikai tad, kad piedzīvoju jūsu tā saucamo miega paralīzi, neko par to vēl nezinot. Sajūtas bija briesmīgas. It kā esmu nomodā, bet ar savu ķermeni nespēju pilnīgi neko izdarīt. Es mēģināju atvērt acis un tas nekā nesanāca, tad mēģināju pacelt roku un kaut kā vismaz iesist sev, lai ķermenis atmostas, bet tas arī neizdevās. Nekas, ko mēģināju, nesanāca, jo ķermeni vienkārši vairs nevarēju sajust, kontrolēt. No tās reizes izgāju, vienkārši vēlreiz aizmiegot. Nomierinājos, atslābu un ļāvu prātam atkal ieiet miegā. Tad arī varēju pamosties normāli.
Citā dienā es vairākkārt pamodos sapnī jeb pamodos, sāku dzīvot dzīvi, tas ir, darīt tās ikdienas lietas pa mājām, kas jādara, un kaut kā aptvēru, ka šis tomēr ir sapnis un domāju, man jāpieceļas, bet tas noveda, ka es piecēlos vēl vienā sapnī. Kas rezultējās ar vēl vienu miega paralīzi. Tas šoreiz jau nebija tik nepatīkami, jo vairs nebija nekas jauns.
Tā pēc šādiem atgadījumiem sāku interesēties internetā par apzināto sapņošanu, pamošanos sapnī, miega paralīzi.

Esmu nedaudz aizrāvusies ar apzināto sapņošanu. Sākums ir sarežģīts un baiss. Pāris reizes likās, ka nevaru pamosties. Gribu, bet nevaru. Tad nu sākās panika. It kā sāku kliegt, galvā kaut kāds spiediens sākās, sāka griezties viss un tad nu kaut kā tomēr tiku realitātē. :D Interesantas sajūtas. Cilvēks sevī ietver daudz noslēpumu. :)

eh man vienreiz ta bija un tas bija ļoti baisi, gulejām ar vīru un es pamodos, jo mani kautkads matains mošķis vilka ara no gultas aiz kājas, brr, es nevareju pakustēties un iekliegties, centos kusteties lai vīrs pamostos un mani izglābtu :D druscinj vareju klusam pateikt - palīdzi man , palīdzi, un vīrs pamodās, sāka mani kratīt un es atjēdzos, visa biju sviedros un nenormāli parbiedēta, vīrs ar bija parbijies, šo stulbo sajūtu laikam nekad neaizmirsīšu, vairak tajā vietā nebiju gulējusi...

Mana dzīve laikam tāds mesls, ka murgi pat nebiedē. Esmu modies no murgiem un tad nožēloju ka nenoskatījos līdz galam.

ik atceros, tad parasti sapņos, kad kaut kas slikts vai apkaunojošs notiek, pie sevis lūdzos, kaut nu tas būtu sapnis, bet, ak vai, tas notiek pa īstam (tā vienmēr liekas). Tā nu sanāk daudz stresot sapņos. Kad pamostos, tad ir ļoti liels atvieglojums parasti

Man ir IDENTISKI.

Es toties ļoti biežu sapņoju, ka notiek kaut kas traks (teiksim kāds staigā pa dzīvokli utt), bet es nevaru pamosties. It kā ar prātu esmu augšā, bet ķermenis nekustīgs. Sapnī sev ar rokām rauju plakstiņus vaļā. Tad arī vienmēr pamostos. Nezinu, vai tas ir kas līdzīgs šim, bet sajūta pamostoties ir pretīga. Kādu laiku nevari atjēgties, vai tas bija sapnis vai īstenība. Šitas sviests mani piemeklē regulāri.

Man tā ir bijis daudz reizu, iipasi vecaaku maajaas.. Taa ir briesmiigaakaa sajuuta kaada man bijusi.

Neons, nu bet ir reāli ļoti baisi. Zini vai nezini - ir ļoti grūti nomierināties un palikt mierīgam, jo paralīzei gandrīz vienmēr nāk klāt arī baisas "halucinācijas" - kkādi monstri, tēli tur pat, tavā istabā, kur tu paralizēts guli.

man ir cita problēma -sapņos vienmer redzu ka bēgu .Esmu kādā citā vietā , un nevaru mājās nokļūt..... tāda bēgšana sapņos moca mani ilgi jau ....

Tā vein gribās, lai ar mani notiek kas tamlīdzīgs, jo tiešām nespēju saprast kāpēc jums no tā ir tik paniskas bailes... Ja nebūtu informētas par to, kas tas ir un teiksim piedzīvotu pirmo reizi, tad vēl saprotu, ka var tiešām nobīties... Bet kā lasu daudzām tas ir regulārs pasākums un daudzas jau ir visai informētas par šo parādību, tad no kā jūs turpināt tik ļoti baidīties? Nu tak tikko kā saprotat, ka ir iestājusies paralīze - mierīgi guliet un gaidiet, kad pāries. Kur problēma? Kāpēc obligāti ir jācenšās spirināties un visādi citādi pretoties? Pāries tak tāpat, tad kāpēc nevar vnk pagaidīt?

Oij,es arī uzreiz prasīju,nē izrādās,ka mierīgi esmu gulējusi,es vēl centos visādi skrāpēties,lai tikai nani sadzird,nekā! Atšķirībā no tevis,Sintija,šī bija mana pirmā reize un cerams-pēdējā. :D Bet vai tas gadījumā tev nenotiek tik bieži,jo tu no tā baidies? Jo būtībā pirms neko par šo nezināju,viss bija ok,tagad,kad zinu,ka tāda lieta ir,reizēm pirms gulētiešanas iedomājos-ceru,ka nebūs miega paralīze,ja nu ir miega paralīze? Un bams ir arī.

Ir bijis, ka esmu jau aizgājusi gulēt, bet draugs man blakus klabina datora taustiņus. Es visa iekšā vāros un mēģinu izdvest kādu skaņu, izdarīt kādu kustību, bet šis tik vēsā mierā kaut ko drukā.
Pēc tam šim prasu vai neko nekunkstēju vai nespirinājos. Izrādās, nē, vēsi gulējusi esmu.

Ha, pazīstama sajūta. :D
Kad biju maza nenormāli par to psihoju un prasīju mammai: "Kā tā var būt?!" :@

Nu interesanti,biju dzirdējusi,ka šajā procesā ir jācenšas aizmigt,varot sasniegt apzināto sapni,tādēļ arī sev skandināju visu ko,cenšoties nomierināties,bet tajās šausmās nekāds apzinātais sapnis nešķiet nekas,gribas vienīgi pamosties! Tas,kad atkal sajutu savu ķermeni un sapratu,ka esmu drošībā bija tik labas sajūtas.Traki ir tas,ka līdzcilvēki domā,ka tu mierīgi guli,bet zrādās,ka tu viņus izmisīgi sauc...brr

Man patīk, ka no rītiem nejūtu spēku dūrē. Nevar tik spēcīgi savikt. Mani uzjautrina, ka ķermenis var arī neklausīt prātu.