Oi, miega paralīze man ir tik ļoti labi pazīstama. Pirmā reize bija aptuveni 14 gados - naktī runāju ar draudzeni pa telefonu, viņa kaut ko vajadzēja izdarīt, un es iemigu. Pēkšņi atvēru acis un priekšā bija iztēlē tāda kā veclaicīga bilde, diezgan baisa. Gribēju kustēties, paelpot, bet nevarēju. Sāku kliegt, bet nekas man nesanāca. Tad pēkšņi viss bija kārtībā, tikai biju ļoti nobijusies. Nākamā reize bija pēc pāris mēnešiem - bija gaišs, jau rīts, bet es vienkārši nevarēju pakustēties. Pēc aptuveni gada, mani atkal piemeklēja miega paralīze. Un kādus vairākus mēnešus mocījos regulāri ar viņu. Viss atsākās tā es gulēju uz labā sāna un sapņoju sapnī, ka atrodos tieši tādā pozīcijā, istabā iedegta gaisma un māsa rakājās pa manu skapi. Tad gaisma izslēdzās un es jutu, ka kāds skatās uz mani, tieši blakus, sejā. Un tad šis kāds pārlidoja man pāri un smējās ārprātīgos smieklos, es atkal jau nevarēju ne pakustēties, ne paelpot, ne pakliegt. Vairākas dienas negulēju savā istabā, bet paralīze man bija tik un tā. Atsāku gulēt savā istabā un, ja man kaut kas traucēja - uzreiz nevarēju pakustēties. Biju pieradusi gulēt, klausoties mūziku, ja bija ieslēgta - traucēja. Ja pa dienu gulēju, tad naktī bija miega paralīze, pat ja acis lipa ciet tiklīdz iemigu, modos, jo nevarēju ne paelpot, ne pakustēties. Un tā vairākus mēnešus. Vairs pa dienu neguļu (tikai izņēmumu gadījumos) un nu kādu laiku man nav bijusi. Nevienam nenovēlu to murgu, kas mani piemeklēja vairāku mēnešu laikā.:-/