spoki - stāstam!

MEITENES beidzot atradu linku dokumantālajai filmai ko vēlējos jums ieteikt. Stāstīti un attēloti arī miega paralīzes gadījumi, reālu personu stātījumi, šķeit bija arī ārstu viedokļi. Katrā ziņā, ļoti baisa un ja godīgi, es pēc tam pāris naktis nevarēju normāli gulēt.

http://www.youtube.com/watch?v=QmbpOucNVn4

Tiešām ieskau noskatīties no sākuma līdz beigām, pati tūlīt vēlreiz noskatīšos :D :]

Kļūdos, stāsta TIKAI par miega paralīzi :]

Ak Kungs, jau pirmās 5 min liek šermuļiem skriet pār maniem kauliem...kāpēc es sev to nodaru?! :D :]

Beibe.Marta traka esi :D Man jau no šīs diskusijas bail vērt acis vaļā pa nakti, ka tik neieraugu kaut ko. Vēl, ja saskatos šausmu stāstus vispār nevaru pagulēt.

Hayden


Noskaties, viens stāsts vairāk vai mazāk, kāda atšķirība ja tāpat bail :D :]

Kad biju jauna,man bija problēma ar kāju,nevarēju paiet. Tajā laikā nomira mans tēvs. Pāris dienas pēc viņa nāves viņš mani apciemoja,redzēju viņa situetu un pēc tās nakts ar kāju viss bija kārtībā,varēju beidzot izkāpt no gultas.Brīnums.
Ir bijis arī tajā laikā,ka durvis atvērās nakts laikā,kaut gan visi gulēja.

Atceros,ka mani arī laikam piemeklēja miega paralīze. Naktī murgoju,pamostos,gribu piecelties,lai atjēgtos,bet nevarēju piecelties,biju kā pienaglota pie gultas un elpa trūka,rādījās,ka mani žņaudz.Fūū,tas gan bija pretīgi...

Visu laiku likās, ka man nav ko stāstīt, bet tikko tomēr atcerējos.
Bija tā, ka no rīta pamodos un man ļoti sāpēja kājas, tādas kā savilktas ikru daļā. Tajā laikā dzīvoju kojās.. Pēc kādas stundas dodos ar draudzeni uz skolu un pēkšņi pa galvu tāds blākš un atceros savu nakti, sapni, nesaprotu, kas tad tas īsti bija. Aina- naktī guļu uz muguras un man melns tēls sēž uz kājām un es brutālā veidā pat nevarēju tās izraut un pakustināt. Tad nu no rīta sapratu, ka varbūt tas nebija tikai sapnis ? Ja reiz man tiešām nākamajā dienā sāpēja kājas.. Tā bija baisa sajūta.

Vēl atceros, ka man bija kāda ginekoloģiska problēma. Laikam piena sēne. Biju jauna un dikti sabijusies. Pie daktera iet negribējās, kā arī uz aptieku pēc zālēm jautāt bija kauns. Tad nu vienu nakti pie manis sapnī atnāca opaps, kas nesen no šīs pasaules bija aizgājis. Ar viņu kopā devos uz aptieku pirkt zālēs. Nākamajā dienā, kad pamodos sapratu- došos uz aptieku,tā arī izdarīju, es to tulkoju tā, ka oopaps par mani uztraucās un deva man mājienus, ka jāarstējas :)

Tas notika, kad biju krietni mazāka. Gulēju kā ierasti savā gūltā. Naktī pamostos un jūtu, ka man kāds no kājām pavelk nost segu, tad mazliet paceļ uz augšu un piekārto, lai kājas būtu siltumā. Neko, nodomāju, ka mamma vai tētis noteikti, nemaz nelikos traucēta un gulēju tālāk. No rīta prasu, kurš tad bija ienācis pie manis naktī- neviens. Visi esot gulējuši. Bet tas bija tik reāli, es visu jutu, un esmu pārliecināta, ka biju nomodā, jo acis bija vaļā.
Vēl, kad biju maza- bieži naktī redzēju velnu sēžam uz bluķīša pie manas gūltas. Un tas arī bija tik reāli, ka biju pārliecināta, ka esmu nomodā, bet nu par šo es kaut kā tagad šaubos. :D

Es vēl kā tagad atceros, ka bērnībā mammai jautāju par raganu, kas vienreiz bija pabāzusi galvu pa viesistabas durvīm. Viņa nevarēja vien nobrīnīties, ko es vispār runāju. Vēl tagad atceroties, ļoti neomulīgi paliek, šķiet, ka pat atceros viņas skatienu. ((nedaudz ne pa tēmu, jo tas nebija spoks, bet varbūt kas tāds, ko redz tikai mazi bērni.)

Vēl atceros gadījumu ar vienu pazīstamu sievieti. Gadi 40mit. Tiešām sakarīgs cilvēks, kas nemēdz izdomāt muļķības.
Tātad ejot augšā pa trepēm pēkšņi vairs uz priekšu nevarēja tikt- nekādi, vienkārši priekšā bija siena, siena, kura protams bija neredzama.
Vēl naktī guļot, pamostoties, blakus gultai stāvot rūķītis :D :D par šo gan es smējos. Bet nu tā viņa vairākkārt redzēja rūķīšus :D
Tas viss notika jaunnopirktajā mājā, kas savulaik bija sākumskola.

Kāpēc es vispār kaut ko tādu lasu dienas laikā? :D bet neomolīgu tik un tā!

Vēl tagad atceros,ka kad dzīvoju vēl pie mammas,naktī vnk pamodos,atvēru acis un likās,ka tumsā kāds uz manis skatās,jo redzēju sejas siluetu tuvu pie savas sejas. Kopš tās reizes pilnīgā tumsā nevaru aizmigt :D

Kad biju maza, vasarās dzīvoju laukos pie omes..vienreiz naktī gulēju, pamodos un redzēju tumsā cilvēka siluetu skatāmies iekšā pa manas istabas durvīm, biju pārliecināta, ka tā ir ome, tpc pat neiedomājos baidīties un aizmigu..no rīta prasīju, kpc viņa pa nakti pie manas istabas bija, man par pārsteigumu viņa atbildēja, ka visu nakti gulējusi un nav piecēlusies pat

UP.
Gan jau ka kādai kaut kas jauns ir noticis, vai nav izstāstījies... :)

Es izlasīju visu diskusiju. Kādreiz tādām lietām ticēju, bet pēdējie 2 puiši man ir izskalojuši smadzenes, ka nekas tāds neeksistē. Tad nu es ticu arī, ka viss, kas notiek, ir reāli izskaidrojams. Ja es iesākšu ar draugu runāt par šo, stāstīt kaut ko, viņš man pajautās, kādas kārtējās muļķības esmu cosmo forumā izlasījusi. :D

Bet palasīt interesanti. Ja man pēc kāda laiciņa nebūtu jābrauc uz centru, tad palasītu, paklausītos youtube visu ko, atvērusi saites vaļā esmu, atstāšu, tad vakarā būs, ko darīt. :)

Bērnībā bieži viskaut ko redzēju uz ielas, aiz loga. Neatceros vai tad vispār pratu runāt, bet neviens uz manām bailēm, niķošanos un negribēšanu iet ārā īpaši nereaģēja.

Naktī pamodos un pie manas gultas stāvēja melns stāvs. Pirmā doma bija, ka kaut kādas ēnas istabā, bet jo plašāk atvēru acis un, jo vairāk sāka noskaidroties redze - sapratu, ka tās nav nekādas ēnas, bet, ka kāds melns, milzīgs stāvs tiešām ir pie manas gultas, tad no bailēm tā sastingu, ka pat pabļaut nevarēju. Tomēr kaut kā izdevās izlekt no gultas, ieslēdzu gaismu un, kas man priekš sevis liekas dīvaini - aizgāju gulēt tajā pašā savā gultā. Nekad to nedarītu, bet tiešām tas viss likās ļoti reāli un konkrēti atceros to baiļu sajūtu un to kā skrēju slēgt gaismu.

Arī miega paralīze man jau kādu laiku ir every day story. Salasījos viskaut ko, jo pirmo reizi man likās, ka es vienkārši mirstu un vairs nekad nepamodīšos. Cik sapratu nekas veselībai bīstams tas nav, bet ir NENORMĀLI PRETĪGI atrasties tajā stāvoklī. Vienreiz atrodoties miega paralīzē sāku it kā dzirdēt kaut kādas izkropļotas skaņas kaut kur tālumā, un arī tas it kā esot normāli, ka šajā stāvoklī ar laiku varot sākt dzirdēt un redzēt paralēlo pasauli. Tā kā varbūt kādu dienu papildināšu šo diskusiju ar jauniem stāstiem!

Tikko sapratu, ka laikam man ir vāja psihe. Izlasīju rakstu, kas bija rakstīts spokos, kur viens visur redzējis bildes, video ar izdurtām acīm, video, kas bija apakšā, nevēru vaļā, negribēju redzēt, tieši kā gribēju spiest krustiņu, lai izietu ārā, man somiņai viena lence nokrita. Man tās lencītes vienā daļā ir kā ķēdītes ar lieliem posmiem un uz vienas ir atstarotājs uzlikts, tad noripoja kaut kā. Es sēžu gultā, klausos mūziku un ik pa laikam pakustinu kājas, visdrīzāk tāpēc tā notika (man soma gultā atrodas). Bet sabijos pamatīgi, aizvēru visas lapas, ko biju gatavojusies šovakar skatīties. Pat izgāju uz balkona un pastāvēju. Stulba sajūta bija.

Nebiju pamanījusi šo tēmu, būs ko palasīt pirms miega :D

Spocīgākais, kas nāk prātā no neseniem notikumiem ir atgadījums ar spoguli. Kādu vakaru pamanīju uz tā savādus pleķus, notīrīju un nepievērsu tam vairs nekādu vērību. No rīta pamodos un pirmais ko pamanīju paskatoties spogulī - atkal parādījušies jauni pleķi, it kā uz tā kaut kas būtu uzšļakstināts un pēc tam notecējis, kā asaru paliekas.
Vēlāk sāku guļamistabā remontu un spogulis vairākas dienas stāvēja nolikts malā, pavērsts pret sienu, kad paņēmu to, lai noliktu vecajā vietā uz tā bija jaunas pēdas, kuru rašanos tā arī nezinu.
Pēc kārtējās notīrīšanas, tam aizmugurē uzrakstīju aizsardzības vārdus un tagad it kā viss kārtībā.

Man tiešām nepatīk visas šitās mistikas.. Ir viens stāsts iz bērnības.

Pa vasarām dzīvojos pie vecmāmiņas pa laukiem. Tajā lauku mājā miruši bija kādi 4 cilvēki, bet visi dabīgās nāvēs. Ilgu laiku istaba, kurā dzīvoja vecmāmiņas mamma bija aizslēgta, nekā traka jau tur nebija, vnk neviens tur iekšā negāja. Uz istabu varēja tikt arī caur virtuvi, bet no virtuves puses tās durvis bija aizklapētas ar naglām un skapis piestumts priekšā. Kā šodien atceros, ka mājās tiku atstāta viena (uz kādām stundām 3-4), vecāmāte brauca cūkas nodot. :D Es pa virtuvi ņemos, smērēju maizītes un pēkšņi no tās aizklapētās istabas sāk skanēt dungošana. Gandrīz identiska kā šīs dziesmas sākumā, protams, tikai bez mūzikas instrumentiem. Un dungotāja izklausījās pēc vecas sievietes. https://www.youtube.com/watch?v=zRETQyTMatk

Es ar visām savām maizītēm sastingu, apmēram minūti klausījos dungošanā un tad kā vējš iztesos laukā no mājas. Labi, ka bija vasara 3 stundas dzīvojos pa āru iekšā mani iedabūt nevarēja... Vēl joprojām nesaprotu, kas, pie velna, tas bija...

Nu kāpēc, kāpēc es atvēru colombiana linku :D:D varbūt diennakts gaišajā laikā būtu tā ne ko, bet ja tu viens pats sēdi pustumsā, tādā pavēlā vakara stundā, nu nepavisam nav omulīgi :D