Tieši ar spokiem man nav bijusi saskarsme.
Nezinu, kas tas bija, bet toreiz biju ļoti nobijusies. Laukos ar draugiem vasaras vakarā devāmies pastaigā gar skolu, kura kādreiz bija trako nams. Nu ļoti sen, laikam Pirmā kara laikā. Pēc tam vairākkārt degusi. Tad ierīkota skola. Ēka ir milzīga. Tad nu devāmies tai apkārt. Pēkšņi vienā stāva logā iedegās maza gaismiņa. Domājām apsargs devies apgaitā. Tad šī gaismiņa sāka pārvietoties gar visa stāva logiem it kā kāds ar svecīti rokās ietu cauru sienām. Protams, ka tika pielikts pamatīgs solis un visi devāmies mājās.
Tad man vēl tagad mājās ņemās viens un jocīgs. :D Mēs to esam iesaukuši par "rūķīti". :D Džinkst trauki, pazūd lietas un pēc kāda laika uzrodas citā vietā, krīt lietas vietās, kad tām nevajadzētu krist, kustās koridora skapja durvis. Domāju, ka tas ir mājas gariņš, kurš seko nezinu kāpēc tieši man. Visur, kur esmu dzīvojusi ir novērotas šādas lietas. Tagad dzīvojam ar mammu atsevišķi, bet pie viņas viss mierīgi. Kad šamējais sāk dauzīties par daudz, noliekam gardumus, tad viss uz kādu laiku pieklust.