Rēta pār seju, uzlēju verdošu eļļu bērnībā. gribēju cept pankūkas, bet neznāju, ka eļļas daudzumu neskatas apgriežot pannu otrādāk.
Uz ceļa, cepu maizītes,muļķe, krita cepešpanna un es atstutēju pret celi.
Uz zoda, tēloju princesi uz riteņa un svārki sapinās ķēdē un es nokritu ar seju pret asfaltu.
Uz potītes, apdedzināta, jo bērnībā iebāzu kāju ugunskurā.
Uz rokas, no mana sunīša, kurš spēlējoties ar mani, sapriecājās un ar nagiem uzleca un ievilka.
Uz muguras, kad paņemu kaķi rokās ,viņš tā sapriecājas ,ka taisa ar nadziņiem tādu murr, un atstāj- uz pleciem, šie murr ir ļoti daudz.
Starp krūtīm, dūru pīrsingu un viņš izauga ārā, tāpēc, tāda rēta palika. Tāpat arī uz kakla augšdaļas, tur arī bija pīrsings vairs nav.
Un pārējās mazākās un mazāk manāmās.
Bet visvairāk nožēloju seju. Viena no lietām ,ko sev nepiedošu.