Vasarā, kad tikai strādāju, man bija tādi forši ierasti rīti. Ja bija uz darbu jāiet (ap 11-12iem, reizēm tikai pēcpusdienā), tad ap 9iem cēlos, uzlēju tēju, iegāju dušā, uztaisīju brokastis, mierīgi ēdot izčekoju visus soc. portālus, palasīju savus mīļākos blogus, ziņas, paklausījos mūziku un pabauroju līdzi, tad aši sataisījos un kā maija saulīte gāju uz trolejbusu.
Tagad man ir arī skola un dzīvoju citur un rīti bieži vien izskatās šādi: (parasti skola sākas 8.30, modinātājs uzlikts uz 7.30) pamostos, pie sevis nolamājos, aj, neiešu uz pirmo lekciju, nāk miegs, pārceļu uz 9.30, guļu tālāk. 9.30 dzirdu modinātāju, aj, kāda stulba lekcija, neiešu, pārceļu uz 11.00. 11os skan modinātājs, īgna raušos no gultas. Divas lekcijas nokavētas, uz šo arī neiešu, negribas galīgi. Ja paveicas, istabā esmu viena (dzīvoju kopā ar vēl vairākām meitenēm), tad paēdu, paskatos kādu seriālu, ātri sataisos un uz darbu, ja ir darbs tajā dienā. Ja nav, varu visu dienu palikt gultā. Protams, reizēm uz skolu aizeju un arī mostos priecīgāka, bet kopumā - man kardināli kaut kas jāmaina, visticamāk dzīvesvieta, jo nu nekas vairs nepatīk un nav motivācijas celties.