Man ar draugu savstarpējās attiecības nav mainījušās, lai gan ir pagājuši tikai nepilni 2 mēneši. Sākumā pēc dzemdībām biju greizsirdīga uz meitu, ka tētis gandrīz visu uzmanību viņai, slimnīcā sanāca pavadīt ar mums tikai dažas stundas, mājās gribēja kompensēt. Man grūti bija aprast, ka neesmu vairs vienīgā sieviete savam draugam. Kad biju stāvoklī, tad visa uzmanība un rūpes tika man. Man vispār grūti bija aprast, ka vairs neesmu grūtniece, ļoti pietrūkst tās sajūtas. Pārdzīvoju vēl par to, kas es par māti, kas ir greizsirdīga uz savu bērnu. Visam klāt vēl neapmierinātībā ar vizuālo izskatu, sāpes rada diskomfortu. Kad pastāstīju draugam sava negarastāvokļa cēloņus, palika labāk. Arī pašai uztvere pamainījās. Tagad viss kārtībā. Vēl piebildīšu, ka dzmedību laikā un uzreiz pēc, redzēju savu draugu citām acīm, likās, ka mīlestība iegāja citā līmenī, jo atbalsts viņš bija milzīgs. Lai arī nevaru sūdzēties par atbalsta trūkumu iepriekš.
Meitiņa mums aizmieg no plkst 22.30 - 23.30, un tad ar draugu mums paliek maz laika, lai divatā pavadītu laiku, jo gan nāk miegs, gan saprotu, ka kamēr mazā guļ, man arī jāguļ. Ļoti pietrūkst tādu mīļu brīžu, pietrūkst tās brīvības sajūtas, lai aizietu uz randiņu. Bet atkal mierīgi pasēdēt pie tv, zinot, ka blakusistabā guļ mūsu meita, laime ir ļoti liela.
Pati arī pavadu noteiktu laiku forumos, kamēr meitiņa guļ, tā es sevi atpūtinu. Parakstos ar māmiņām, papļāpāju. Jā, reizēm mati ir netīri, grīda putekļos, bet arī atpūtu vajag. Man meitiņa ir samērā mierīga, bet tāpat paiet daudz laika ap viņu. Sākumā bieži raudāju, ka nesanāk būt ideālai mammai un sievai - bērns laimīgs, māja kārtībā, es kārtībā un ēst gatavs. Tad sapratu, labāk grīda netīra, bet es mierīga, nevis stresā vai pārgurusi un neiecietīgāka pret bērna untumiem. Nav jau arī tā, ka cauru dienu esmu viena pati, draugs arī daudz palīdz gan ar bērnu, gan virtuvē.
Ja vīrietis gatavs sievieti pamest, jo viņai mati netīri, apģērbs nav tāds, kā rāda tv, nagi nav uzkrāsoti, kājas nav noskūtas vai sieviete ir piekususi, lai taisītu kādus romantiskos pārsteigumus, bet māja un bērns ir kārtībā, tad tā nav ģimene. Protams, cita lieta, ir, ja netīri mati, tiek uzskatīti par normu un sievietei vienalga, kādā paskatā iet ārā no mājas, tad sievietei gan var ko pārmest.
Sievietes, kas audzina bērnus vienas un kas dzīvo vienas pašas, manās acīs ir varones.
72
