Kā izmanījās attiecības pēc bērna piedzimšanas ?

"izlaists ziidainis"

atļaušos nepiekrist

Es vienmeer esmu bijusi par to ,ka muusu viirietim ir jaabuut pirmaa vietaa-izklausaas taki,bet taa tam buutu jaabuut!

Katrai ģimenei savi uzskati- nav pareizi vai nepareizi. Taču es domāju, ja vīrietis ar sievieti nolēmuši kļūt par vecākiem, tur jāsaprot, ka mainās prioritātes. Tas nenozīmē, ka sieviete var pilnībā nodoties bērnam un vīrietis paliek malā- abiem jāiesaistās. Taču dalīt kaut kādas pirmās vietas, manuprāt, ir šausmīgi.

Attiecības tiešām mainās pa 360 grādiem... jo ir pārmaiņas, ir brīži, kad seksu gribas vairāk , ir kad mazāk, ir nesaskaņas ir strīdi, ir mīlināšanās un jaukie brīži... ir daudzas emocijas kuras agrāk nav bijušas, BET pēc laika viss nostabilizējas... un tagad kad manam bērnam ir pāri 3 gadiem varu teikt šis aplis uir apiets un attiecības sāk atkal atgūt savu sākotnējo veidolu :D


Par draudzenēm arī piekrītu, man bija laba draudzene kura kopš paliku stāvokl;ī vienkārši pazuda ( lai gna es ar viņu kontaktēhoties, ar grūtmiecību un bebučiem nemācos virsū :D Nu apmēram tā... nevari vairs nākt ballēties un iedzert vinčiku ar mani līdz rīta gaismaj tad neesio vajadzīga... skumji...

un tagad kad manam bērnam ir pāri 3 gadiem varu teikt šis aplis uir apiets un attiecības sāk atkal atgūt savu sākotnējo veidolu

tieši tā :)

PROTAMS, ka vīrietim ir jābūt vissvarīgākajam. Ģimenē primārais ir vecāki - vīretis un sieviete. Tur arī sākās problēmas ģimenē, kad sieva grib iemainīt vīrieti pret bērnu, pasludinot to, ka nu viņas dzīve griezīsies ap bērnu. Es zinu, ko es runāju, no personīgās pieredzes. Un arī gudri psihologi piekritīs. Bērnam jau no zīdaiņa vecuma jāliek saprast, kurš ģimenē galvenais, ka nebūs nekāda dancošana pēc viņa stabules, bērns to izcili jūt :)

chanely, Tev taču pašai vēl nav bērnu. kā Tu vari spriest par jautājumiem, kuros nav pašai SAVAS pieredzes?

Ne vienmēr pašai ir jābūt mātei, lai gūtu personīgu pieredzi tādā situācijā.

sieva grib iemainīt vīrieti pret bērnu, pasludinot to, ka nu viņas dzīve griezīsies ap bērnu

tā jau ir otra galējība, visam jābūt līdzsvarā

Lai gan pati neesmu mamma, ļoti labi apzinos, ka šis statuss ir pavisam cita, individuāla pieredze katrai sievietei. Tādēļ arī nepieminu svešu bērnu un ģimeņu pieredzes kā savējās.

Es, protams, atvainojos, bet, kas tie par sagrozītiem uzskatiem - vīrietim jābūt pirmajā vietā ģimenē? Tad, kas tā par ģimeni, kur viens tiek nostādīts augstāk par pārējiem? Ko tad šis tādu ir varonīgu paveicis? Muļķības! Normālā ģimenē visi tik mīlēti vienlīdzīgi..

Tak ne jau, ka vīrietim jābūt galvenajam :) Kā Emanuelle teica, vienkārši priekš pašas sievietes viņas vīretim viņai jābūt svarīgākajam.

Ir, ir tā - ģimenē primārās attiecības ir starp sievu un vīru, tad ir viņu attiecības ar bērniem.
Tads ir vispārzināms un viscaur rekomendēts ieteikums.
Savs bērns ir un būs mīlēts, bet, ja notiek saiknes pārraušana starp sievu un vīru - nekas līdz galam labs tur nesanāks.

Un kur tad paliec Tu pati, ja jau vīrietis vissvarīgākais? Šajā pasaulē taču viss ir mainīgs

Man nekādu problēmu nebija un ar vīru nesaskaņu neradās.

Tākā bija grūtas dzemdības, tad ārsts pateica, ka 6 nedēļas nedrīkst darīt TO.

Lai man tur lejā viss būtu kārtībā, vīrs mierīgi gaidīja un tad jau pēc mēneša atsākām darīt tās lietiņas.

Viņš man daudz palīdzēja, atnakot no darba skatījās mazo, līdz ar to biju gandrīz ideāli atpūtusies. :)

Jāpiekrīt womankind.

Vispirms pāra attiecības, tad bērni. Un nevis vīrietis ir svarīgākais, bet abi ir vienlīdz svarīgi!

Par strīdiem, seksu utt.- ja bērns ir gaidīts, vecāki tam gatavojušies un saprot, ka būs jaunas rūpes un pārmaiņas, problēmām nevajadzētu būt. Sievietei jāsaprot, ka vīrietis arī pēc bērna piedzimšanas vēlas viņas uzmanību, bet vīrietim- ka par bērnu jārūpējas abiem nevis tikai sievietei..

Zinu vienu piemēru no dzīves: pārim piedzima meitiņa, mazā pa naktīm slikti gulēja, sieva neizgulējusies un pārgurusi.. Vīrs naktī ņēma mazo, kāpa mašīnā un braukāja apkārt, lai mazā aizmieg (daudzi mazie mašīnās ļoti labi iemieg un guļ) un lai sieva normāli izguļas..

Chanely ļoti labi pateica, ka ne vienmēr ir pašam jābūt tajā situācijā, lai izdarītu secinājumus un gūtu pieredzi. Es zinu ļoti labi piemēru, kad pārim piedzima bērns, un sieva bija tik ļoti apmāta ar sīko, ka vīrs vairāk nebija vajadzīgs. Vēl pēc kāda laiciņa sāka gulēt atsevišķi,jo bērnam tā ir labāk, un beigās vīrs loģiski no viņas aizgāja.
Un sieviete arī starp citu caurām dienām pa tukšo tarkšķēja klaču portālos, bet matus izmazgāt vai normāli apģērbties - uj nē, tam nav laika... Tā ka... ;)

Es ari uzskatu, ka svarigakais ir virs ar sievu un tad berns, nevis tikai viss ap un par bernu. Citadi berns izaug, bet parim beigas pat runat nav par ko, jo visus gadus viss ir bijis ukji pukji ap bernu!

Piekritīšu, ka bērnu nevar likt kā "svarīgāku" par vīru, tas nenozīmē nelikties par viņu ne zinis, nemazgāt, nebarot, bet vienkārši just kaut kādas robežas, lai pāra attiecības netiktu aizmirstas.
Un kāpēc jaunās mātes vienmēr ir tik agresīvi noskaņotas pret citu viedokļiem, jā, arī man nav bērnu, bet es esmu bijis tas bērns, kurš ir tik ļoti mīlēts un lolots, ka brīdī kad aizgāju no ģimenes ligzdiņas, mamma vai juka prātā, jo viņai nebija savas dzīves, jau sen bija aizmirsts kā ir ar tēvu kaut kur aiziet atpūsties, pievērst otram uzmanību, abi bija kā sveši cilvēki viens otram, tagad abi šķiras, man tik ļoti žēl, ceru, ka spēšu šo kļūdu nepieļaut savā ģimenē.

Atceros, man koučs mācīja - lai vīrietis attiecībās justos labi un neskatītos pa malām, sievietei jābūt ļoti gudrai. Vīrieti vajag dievināt. Viņam ir jājūtas gribētam, mīlētam, vislabākajam un neaizvietojamajam. Viņš būtībā ir gandrīz kā bērns un viņu tā arī jāuztver - kā viegli ievainojamu bērnu, kuram regulāri jārāda, cik svarīgs viņš ir. Tiklīdz kā vīrietis nejutīsies vajadzīgs un novērtēts, viņš šo sajūtu meklēs citur. Šī mēneša Santā bija labs raksts par neuzticību un tur ļoti forši bija paskaidrots kā atšķiras sievietes un vīrieša mīlestības izpratne. Sieviete mīl daudz, viņai mīlestība ir gan bērnos, gan dzīvniekos, gan darbā, gan draudzenēs, hobijos utt. Vīrietim vienīgais mīlestības avots ir sieviete. Un, ja viņš sāk saņemt nepietiekami daudz mīlestības, viņš to iet meklēt citur.
Tāpēc es arī uzskatu, ka ģimenes attiecībās primārais ir vīrieša attiecības ar sievieti. Jā, bērns ir svarīgs, bērnu ir jāmīl un jālolo. Bet vīrietis nekādā gadījumā nedrīkst tikt "aizbīdīts" aiz šī bērna.

Sākas karš starp tām kam bērns ir nr1 un tām kas saprot, ka vīrietis būs vajadzīgs arī pēc tam, kad bērns paaugsies. :D Ja bērnam ir režīms un noteiktas robežas, tad var lielos vilcienos laiku saplānot un visu izdarīt.
Te jau neiet runa par to, ka bērns būs pietaisījis pamperu, neēdis gulēs un bļaus, bet sieviete tikmēr čubinās ap savu vīru, jo viņš tai pirmajā vietā. Tad protams, jānomaina pampers un jāpabaro. Bet ja viss ir kārtībā, bet bērns grib, lai viņu visu laiku ucina pa rokām. Māte nosēž visu vakaru ar bērnu uz rokām, vīram ne mazāko uzmanību nepievēršot un tā katru vakaru viss griežas ap bērnu, tad tām kam tas šķiet normāli, te drīz taisīs diskusijas * Kāpēc manam vīram ir mīļākā? Un kāpēc vīrs man nepievērš uzmanību?* (kad atčuknīsies, ka viņām kādreiz bija vīrietis, kurš nu ir sācis slīdēt ārā no nagiem)

Libra, koučs aizmirsa piebilst, ka sievietes arī uz zemes pastāv un arī viņām vajag justies svarīgām, ne tikai vīriešiem, es ceru, ka viņš līdzsvaro savas lekcijas, nevis tikai klāsta, kā vīrieši jādievina.

Un man liekas ka sieviete-vīrietis un sieviete-bērns modeļos mīlestība tomēr ar kaut ko atšķiras, sieviete nekad nemīlēs vīrieti tā, kā mīl bērnu. Un vajadzētu mazliet vīrietim arī to saprast. Es tomēr sliecos uz to, ka beznosacījuma mīlestība pret bērnu ir mazliet augstāka, bet - tas ir tikai mans skatījums.