sākumā bija baigi traki. sāksim jau ar to, ka mūsu attiecības sākās tajā dienā, kad mani ar mazo izlaida no slimnīcas. un sākās uzreiz ar kopdzīvi. draugs nevarēja samierināties, ka ir tētis, jo manas grūtniecības laikā nebijām gandrīz tikušies -2vas reizes pēdējos mēnešos. tad nu bija tā, ka manējaus vairāk vazājā apkārt no sākuma, nekā palīdzēja. pagāja mēnesis (!) līdz paņēma mazo rokās. un dzēra daudz. man, protams, vislaik bija kaut kas jādara, pie tam vēl tika pieprasīts, lai es vienmēr labi izskatos. lieki teikt, ka es izturēju mēnesi. tad reiz mēs sarunājām ar drauga mammu, ka viņa uz pāris stundām paskatās mazo, aizbraucām uz kino, pēc tam pasēdējām čillenē, kur arī man pie glāzes vīna iznāca ,no mutes viss, ko es par tādu kopdzīvi domāju.
kopš tā laika viss ir krietni uzlabojies, kaut gan strīdi ar sanāk un viņam vazāties joprojām gribas. es gan saku, ka jābūt visam godīgi - kur viņš, tur es, jo man galu galā atpūsties arī gribās. un tā kā es neesmu ar mieru tik bieži mazo atstāt ar viņa mammu, tad nu sakož zobus un sēž mājās. nez, varbūt nepareizi darbu, bet savādāku attieksmi no sava vīrieša nevaru pieņemt.
72
