Gribēju parunāt par to, kā tad ir, kad vienam veicas vairāk, citam mazāk. Un, piemēram, ja viss iet samērā labi, nav par ko sūdzēties un vispār ir pozitīvs cilvēks, tad, šķiet, ka jābūt piesardzīgam ar savas veiksmes izrādīšanu, lai draudzenei, kurai varbūt kādā jomā kas sašķobījies, nebūtu jājūtas vēl bēdīgāk, neveiksmīgāk. Dažreiz tiešām šķiet, ja man viss ir forši, piemēram, attiecības, tad īsti to labāk neizrādīt draudzenei, kura nesen šķīrusies un tas būs viņai kā sāls brūcē. It kā jau īstā draudzībā skaudībai nevajadzētu būt, bet tomēr iekšēji ir tā sajūta, ka nevajag jau lielīties un sanāk tāda sava prieka apslāpēšana. Un kā tad īsti ir no tās otras puses? Vai jums ir tā kādreiz, kad draudzenes, tuvinieki vai vienalga kas ir tik apgaroti par kādu savu veiksmīti, ka jums tieši grauž sirsniņu, jo pašai tajā jomā nepaveicies? Vai tomēr vienmēr izrādām nesavtīgu prieku gan par savām, gan citu veiksmēm?
158
