Vispirms meklēsim atbildi uz jautājumu, kas tieši ļauj mums apgalvot, ka ārzemju vīrieši tomēr labāki par mūsējiem. Neveiksim zinātnisku pētījumu, nē, vienkārši pavaicāsim tām, kas ļoti stingri turas savās pozīcijās, spējot atspēkot katru mēģinājumu iebilst: Nemaz jau tik slikti tie latviešu vīrieši nav.”
Inese (32, lielo klientu menedžere) neslēpj, ka viņai nav lielas pieredzes ar ārzemniekiem. Tikai viena jauka Zviedrijā pavadīta nedēļa kopā ar libānieti, ko viņa joprojām nespēj aizmirst. Biju aizbraukusi apciemot māsu, un kopā ar viņas studiju draugiem (visdažādāko tautību) gājām uz „disenēm, ķinīšiem” un restorāniem, un viens no šiem gājieniem man beidzās pie viņa mājās. Par tādu uzmanību no vīrieša puses Latvijā lielākoties varam tikai sapņot. Pirmkārt, viņam bija pašsaprotami pavaicāt, vai izsargājos.
Latvijā bieži visa atbildība par to, lai nepaliekam stāvoklī, ir jāuzņemas sievietēm. Otrkārt, mēs abi zinājām, ka pavadām laiku kopā, lai izklaidētos, un turpinājuma nebūs. Neraugoties uz to, viņš dāvināja man ziedus un visādus mīļus nieciņus. Visur, kur gājām, maksāja viņš. Jutos īpaša un izredzēta. Vēl ilgi pēc tam saņēmu no viņa sirsnīgas kartītes. Nevienu brīdi nejutos, ka viņš būtu mani izmantojis. Ko diemžēl nevaru teikt par Latvijas vīriešiem.”
Savukārt Laila (35, strādā ministrijā) uzskata, ka viņai paveicies, jo gadījies būt kopā ar dažādu tautību vīriešiem. Man bijušas attiecības ar īru, lietuvieti, portugāli un pat moldāvu. Labākais, ko varu par viņiem teikt, – esmu ar šiem vīriešiem jutusies bezgala viegli. Sākot ar bezjēdzīgu tērzēšanu un beidzot ar seksu. Man viņu klātbūtnē nebija jāizliekas par kaut kādu tur vāju sievišķi, lai tik viņiem tiek vīrišķās iekarošanas prieks. Man nebija jāvelk supermini vai jāataudzē garas blondas krēpes, lai tikai viņi nepadomā, ka neesmu gana sievišķīga. Katrs no viņiem bija absolūti cita tipa cilvēks, taču bija viņos arī kaut kas līdzīgs. Un tā nevar būt tikai sagadīšanās. Pirmkārt, viņi necentās teikt kaut kādus jēlus komplimentus vai rīkoties romantiski” ar mērķi, lai tak meitenei tiek.
Drīzāk otrādi – tie bija tik savādi vārdi un tik no sirds, ka brīžiem patiesi no tiem mulsu. Otrkārt, viņi nekaunējās kārtīgi atklāties, kļūt smieklīgi – moldāvs, piemēram, piedāvāja roku un sirdi un vēl pēc vairākiem gadiem attriecās uz Latviju, lai mēģinātu vēlreiz. Nekādas nenormālas mačo maskas, aiz kuras paslēpies nožēlojams kompleksu mākts radījums. Treškārt, viņi bija pieauguši vīrieši, nevis pārauguši vīriešu kārtas bērni, kuri visu laiku jāslavē un kam jāpalīdz rausties pa dzīvi. Ceturtkārt, no viņu puses jutu īstu cieņu, cieņu pret to, ko daru, kas esmu un kas pilnai laimei vajadzīgs man. Piektkārt, ar viņiem varēju iemīlēties tā, pa īstam – kad pazūd daži labi ikdienas tabu.”
Zane (28, finansiste) jau septīto gadu dzīvo Londonā un ir kopā ar jaunzēlandieti. Padzirdot, ka jautājums būs par ārzemju vīriešiem, viņa, ne mirkli nedomājot, saka galveno atšķirību: Ja kāds no viņiem mani uzrunā, tad visbiežāk tāpēc, lai normāli un sakarīgi parunātos, nevis, lai uzreiz liktos ar mani gultā, kā tas bieži notiek Latvijā. Cilvēkiem ir citas intereses. Esot Londonā, redzu, ka viņi daudz ceļo un labprāt apmainās ar pieredzēm. Un, piemēram, man tas šķiet interesanti. Arī, ja kāds izsaka komplimentus, tad dara to nesavtīgi.
Latviešu meitenes uzreiz sāks domāt, ka džeks, visticamāk, vēlas pielabināties. Tagad nedēļu esmu Latvijā, un man ir sajūta, ka visas meitenes ir pilnīgi sabiedētas. Pat manas Latvijas draudzenes, redzot kādu runājam ar izskatīgāku meiteni, saka – viņi jau tikai tām skaistajām pievērš uzmanību un vienīgais, ko spējīgi piedāvāt, ir sekss. Ārzemju vīrieši ārējo izskatu neliek pirmajā vietā, viņu sabiedrībā varu justies brīvi un jautri un vienkārši labi pavadīt laiku. Bet, runājot par manu draugu, uzreiz jūtams, ka viņš nāk no zemeslodes saulainās puses. Jaunzēlandieši, tāpat kā austrālieši, ir ļoti pozitīvi un jauki, viņi izbauda dzīvi, nevis pavada to sūkstoties.”
188
