Aklo randiņu tikpat kā nav bijis, bet ar tiem, ar kuriem bijušas attiecības, loģiski, pirmie randiņi ir bijuši uz jau realitātē izveidojušos simpātiju pamata un tad, ja zini, ka puisis sakarīgs un patīk, tad visas neveiklības pirmajos randiņos (kas citkārt varbūt liktos stulba randiņa pazīmes) liekas tikai abiem smieklīgas un mīļas.
bet
Bija viens gadījums, kas vēl tagad liek nodrebināties. :-D Tas bija (pirms gadiem 10 vismaz), kad vairākus gadus ar vēstulēm (ar pasta starpniecību) sarakstījos ar kādu puisi no Liepājas. Brīžiem likās, ka viņš drusciņ dīvainis, bet man tas patika, jo stilīgie puiši noteikti nebūtu nodarbojušies ar vēstuļu rakstīšanu tajā laikā, kad parādījās draugiem.lv, bet man patika tieši vēstules.
Pēc pāris gadu regulāras sarakstes viņš mani uzaicināja uz Liepāju - izrādīt pilsētu, ko tik bieži bija aprakstījis un vispār. Es aizbraucu, izstaigājām pilsētu, paēdām jaukā kafejnīcā un gājām pie viņa pārnakšņot, jo bija vēls un es biju plānojusi braukt uz 2 dienām. Par pārgulēšanu vai skūpstīšanos nevarēja būt ne runas un, man šķiet, tas abiem bija pašsaprotami. Es viņam pajautāju, kur varēšu gulēt, viņš man uzklāja gultu, es novēlēju labunakti un devos gulēt.
Kad no rīta atvēru acis, nobijos, jo viņš sēdēja uz krēsla pie gultas un skatījās man virsū, neko nesakot. Es izbijos un viņš teica, ka es miegā izskatoties skaisti, viņš visu nakti esot sēdējis un vērojis mani. Jautāju, kāpēc, bet tad gaismā sapratu, ka tā bija vienīgā viņa gulta (dīvāns neizvilkts). Bija ļoti, ļoti neomulīgi un, atceroties to viņa pozu un maniakālo skatienu, joprojām ir spocīga sajūta. Kādu laiku gan vēl turpinājām saraksti, bet tad satiku tā laika puisi un mūsu stāsts izbeidzās. :-D