Nespēju iztēloties veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni. Nē, nē un vēlreiz nē - es to nevarētu. Iemesli?
1) Man nav bērnu, es nevēlos bērnus, man nepatīk bērni.
2) Negribu dalīt savu vīrieti ar kaut kādiem priekš manis svešiem bērniem un neizbēgami arī viņu māti, jo grozi kā gribi, manam vīrietim nāktos uzturēt sakarus ar bijušo, kaut vai lai vienotos par bērnu pieskatīšanu. Es nebūtu ar mieru, ka mūsu kopīgajā mājvietā uzturas "trešās personas" - kaut kādi bērni, jo priekš manis viņi būtu "kaut kādi"
3) Negribu "būt iekšā" visā tajās ar ne-maniem bērniem saistītajās peripētijās kā ģimenes budžeta plānošana, iekļaujot tajā alimentu sadaļu, Ziemassvētku dāvanu gādāšanu, slimības lapu ņemšanu, pieskatīšanu, vešanu, menedžēšanu, utt.
4) Tā kā pati uzaugu šķirtā ģimenē, man pēc būtības nav pieļaujama vieglprātīga attieksme pret ģimeni no sērijas - iemīlējos - apprecējos - gribēju bērnus - radīju bērnus - ai, tomēr nevaram sadzīvot - šķiramies! Manuprāt, ja rada bērnus, tad ir jābūt ļoooooti stingrai pārliecībai, ka ar to partneri būsi kopā visu dzīvi un ja tā nenotiek, man zūd uzticība par vīrieti kā par partneri.