Partneris lamājas ja kaut ko gadās sabojāt

 
Reitings 555
Reģ: 22.04.2015
Vai jūsu partneris, ja jūs kaut ko mājās nejauši salaužat vai sabojājat, stipri kritizē un lamā?
Man ir gadījies kaut ko sabojāt piem. uz stikla plīts (mazā) 2 reizes uzkrita piparu glāze un ieplīsa virsma. Vakar nejauši sataisīju plīsumu galda malā ( nesot smagu krēslu). Zinu, ka draugs lamāsies un meklēs vainīgo. Godīgi teikšu, ka šoreiz negribu atzīties, ka es to izdarīju, jo man ir apnikusi tā lamāšanās. Arī man ir žēl šo lietu, bet man tas nav iemesls lai sabojātu dienu + visu pērkam kopā, tātad tās nav tikai viņa lietas.
+ Protams, es vērtēju lietas tādā ziņā, ka uz viņam ir iztērēta nopelnītā nauda.Bet tas man nav iemesls, lai visu vakaru sabojātu ar lamāšanos un pārmetumiem.
Paldies par jūsu pieredzēm!
13.10.2017 13:10 |
 
Reitings 6037
Reģ: 30.10.2010
Nedusmojas un nelamājas. Neko briesmīgu neesmu gan sadarījusi, bet trauki ir dažreiz krituši ārā no rokām. Nu ko tur dusmoties, es arī nedusmotos. :-D Turklāt, gan viņš, gan es uzskatām, ka tās ir tikai mantas, attiecības svarīgākas. :) Tādēļ necienīga izturēšanās būtu nepieļaujama.
13.10.2017 19:13 |
 
Reitings 2478
Reģ: 03.11.2016
Man bērībā arī tēvs skarbi izteicās (nelamājās gan, bet nu klusēt neklusēja), ja kaut kas nebija tā kā viņš gribēja, vai, ja kāds kaut ko saplēsa. Vienreiz esot pie viņa mātes ciemos netīšām kaut ko apgāzu, pat nesaplēsu, un arī nācās dzirdēt skaistus vārdus savā virzienā. Tad nu varēja saprast, ka tas iedzimts.
Šī dēļ bērnībā varēju sākt raudāt, ja saplēsu kaut vai glāzi, pat ja neviens nedusmojās. Un tagad ļoti pārdzīvoju, ja kāds cits vai es pati kaut ko sabojāju. Nelamāšos, nebļaušu, neraudāšu, bet klusi pie sevis pārdzīvošu un vairākas reizes atkārtošu, ka tās ir tikai mantas, nav vērts pārdzīvot. It īpaši pārdzīvoju par pirmajiem skrāpējumiem uz telefona, datora utt. Viss, šīs lietas zaudē vērtību manās acīs, lai gan darbojas lieliski, un tos skrāpējumus varbūt pat nevar pamanīt. Bet mana loģika - ja jau ir saskrāpēts, ko tur vairs, un turpmāk vispār nebūšu akurāta ar šo mantu.
Ehh, kaut kā jātiek šim pāri :-/
13.10.2017 19:09 |
 
Reitings 737
Reģ: 26.10.2014
Man jebkāda veida lamāšanās un balss pacelšana divu cilvēku attiecībās šķiet drausmīga necieņa.

+++
Problēma nav saplēstos šķīvjos vai noskrēpētā galdā, bet gan problēmu risināšanas modelī jūsu atiecībās... Ja nevar pieņemt to, ka ir tādi cilvēki, kas mēdz bojāt lietas, priekš kam vajadzīgs lieks stress? Savstarpēja cieņa ir viens no galvenajiem atiecību stūrakmeņiem. Ja Tavs draugs atļaujas bļaustīties un lamāties, neizskatās ka viņš tevi īpaši cienītu...
13.10.2017 19:05 |
 
Reitings 610
Reģ: 04.03.2017
Mans tēvs ir cilvēks, kas uzskata, ka mājās visam jābūt kā muzejā. Nedod Dievs, ja nejauši saplēsīsi krūzi vai šķīvi, dabūsi dzirdēt no kurienes tev aug rokas, un "ja nemāki, tad nav ko grābstīties" tipa tekstus. Negribu nemaz iedomāties, ko vajadzētu atklausīties, ja māte vai es būtu kko plītij izdarījušas kā autore:-/
Tādā gaisotnē pagāja mana bērnībā, bet par laimi, man tas nepielipa. Vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka tās ir tikai mantas, tās var atjaunot un iegādāties. Arī vīrietis uz mani nekad nav kliedzis, ja kaut ko sabojāju (tiesa, es gan reti kaut ko sabojāju:-D ).
13.10.2017 18:18 |
 
Reitings 1496
Reģ: 12.09.2009
es vairāk lamātos uz sevi, ja man sanāktu vislaik kko saplēst :-D un censtos būt uzmanīgāka. Bet vīrietis ir domāts, lai palīdzētu lietas salabot, nevis lamāt.
13.10.2017 17:48 |
 
10 gadi
Reitings 981
Reģ: 29.01.2009
Nu par taadaam lietaam es arii lamaatu savu viiru.Viirs mani gan nelamaatu,tik pasmietos kaada es tizla.Mums vispaar ir taa,ka man vajag izlamaaties-izblauties un tad es saaku domaat ko dariit,un mieriigi visu izrunaaju ar viiru.Vinjsh jau pieradis pie shii,un vienmeer seezh smaida un gaida,kameer es izblaustiishos.:-D:-D:-D
13.10.2017 16:59 |
 
Reitings 9596
Reģ: 06.03.2012
Tās ir tikai lietas un par mantām nestrīdamies. Bet besī ārā cilvēki, kuriem VIENMĒR "tā gadās". Ir viena radiniece, kura regulāri kaut ko salauž, sadauza, saskrāpē. Un tad kā mazs bērns mēģina to visu nomaskēt, nevienam nesaka. Bet tad pēkšņi kādam citam kāda manta no pieskāriena sašķīst gabalos. Lūk kaut kas tāds gan kaitina un gribas kaut ko rupjāku pateikt. Kaitina cilvēki, kas izvairās no atbildības. Ja cilvēks uzreiz pasaka, ka, piemēram, salūza tējkanna, tad visi ar to rēķinās, nevis kad cilvēki grib padzert kafiju, bet izrādās, ka kāds pagājušajā reizē nometis tējkannu un nevienam nav paziņojis (e)
13.10.2017 16:43 |
 
Reitings 2051
Reģ: 29.01.2009
Man jebkāda veida lamāšanās un balss pacelšana divu cilvēku attiecībās šķiet drausmīga necieņa. Vai nu risinam problēmas kā pieaugušie - izrunājoties un meklējot kompromisu -, vai ejam katrs savu ceļu. Tā kā - nē, mans vīrietis nekad nav lamājies vai dusmojies uz mani, ja esmu kaut ko sabojājusi vai kā citādi tizli izpildījusies, un otrādi, nekad neesmu uz viņu lamājusies. Šeit jau stāsts nav par lietām vai to vērtību, bet par nemācēšanu risināt kritiskas situācijas, nepazemojot otru.
.
Es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā mainīsies - ka viņš kaut kādā veidā mainīsies. Īpaši, ja šāds problēmu risināšanas modelis ir noskatīts ģimenē. Vienkārši ir tādi cilvēki, kas iet pa gaisu, psiho, lamājas, apvainojas, pazemo, kļūst agresīvi jebkurā saasinātā situācijā - vai tas būtu ar mīļoto sievieti, kolēģi vai pārdevēju veikalā. Mācies to pieņemt, sadzīvot un neņemt pie sirds, vai arī mēģini ar viņu aprunāties, paskaidro, ka tevi šāda uzvedība sāpina un aizvaino, nekoncentrējoties uz materiālajiem zaudējumiem, bet uz to, kā viņa attieksme un uzvedība ietekmē tevi un liek tev justies. Jo ne vienmēr bļāvēji un lamātāji apzinās, kā viņu attieksme ietekmē tuviniekus.
13.10.2017 16:33 |
 
Reitings 2829
Reģ: 06.07.2010
Nu... dzīvoju viena, bet kad bija citādi - nē. Nekad. Viņš nereti runāja par diviem darbiem, kaut tas mani tracināja, zinot, ka tā jau ir pārguris, bet es nekad nekur nebiju vainīga un viņš nekad par ko tādu nelamāja, otrādi - mierināja, ka uztraucos par to, ka ko esmu izdarījusi ne tā.
13.10.2017 16:14 |
 
Reitings 553
Reģ: 23.03.2016
7heaven,
mani pēdējie skrāpējumi bija uz 1500eur, labi,ka bija kasko un samaksāju tikai pašrisku. :D bet, jā, labi,ka ir tādi vīrieši, kuri to prot uzņemt tā mierīgi un nepacelt dzelžus augstāk par cilvēciskajām attiecībām. :)
13.10.2017 15:56 |
 
Reitings 567
Reģ: 19.09.2017
"You see a fool and you feel the force."
- Jolly Roger
13.10.2017 15:52 |
 
Reitings 1531
Reģ: 28.07.2017
ja mani nepameta, kad trešo reizi noskrāpēju mašīnu, tad jau viss ok

Pff, noskrāpēji... Es saklapēju lupatās! Un ne bļāva, ne raudāja, tikai ik pa laikam atceras un iesmej par manu tizlumu.
13.10.2017 15:09 |
 
Reitings 553
Reģ: 23.03.2016
manējais tikai mazliet uzmet lūpu, bet jau pēc brīža nomierinās. tās ir tikai lietas un viss. ja mani nepameta, kad trešo reizi noskrāpēju mašīnu, tad jau viss ok :D
13.10.2017 14:25 |
 
Reitings 1714
Reģ: 15.08.2012
Es satraucos vairāk. Vīram tās ir - "tikai lietas".
13.10.2017 14:08 |
 
Reitings 4218
Reģ: 29.01.2009
Viņa ģimenē vienmēr tēvs par sīkumiem visus lamāja. Pats man ir stāstījis, cik nepatīkami tas ir. Bet neredz ka pats rīkojas tāpat.
Šitā bērnības trauma un tās sekas viņa tagadējās attiecībās ar Tevi ir psihologa un citu tādu pārziņā, bet, ja viņš pats uz savu iniciatīvu netaisās meklēt risinājumu, tad Tu viņu nepiespiedīsi nepakam.
.
Tev ir divi varianti - vai nu ar izpratni pieņem viņu ar visiem viņa tarakāniem bez bailēm un zāģēšanas, vai dodies tālēs zilajās, ja Tev tas ir pārāk nepanesami, jo, ja nejūties lāga šais attiecībās ar šo visu, tad nav ko sevi mocīt.
13.10.2017 13:40 |
 
Reitings 1877
Reģ: 21.05.2011
Un jā, ir brīži, kad sanāk sadusmoties par sīkumiem, bet draugs nāk no tādas ''viss chill'' ģimenes, tā kā laika gaitā pieslīpējamies un tās dusmošanās sanāk mazāk un mans iekšējais perfekcionists saraujas mazāks.
13.10.2017 13:35 |
 
Reitings 1877
Reģ: 21.05.2011
Mans tēvs tāds ir. Bērnībā par katru sīkumu lamājās. Par pirkstu nospiedumiem uz sienām/tapetēm, par šķidrumiem uz mēbelēm( jo uzbriedīs) un vēl visu ko. Perfekcionists. Izaugu ļoti stresains bērns, nepārliecināta par sevi, kompleksaina, jo biju bailēs par to, ka atkal atraušos. Tad arī likās, ka esmu vainīgā, kaut pieaugot saprotu, ka lietas ir tikai lietas un visiem gadās. Šobrīd, dzīvojot dzīvoklī, kuru remontējām ar draugu kā nu mākam un kurā ir daudz kas nepabeigts, vecākus neaicinu ciemos, jo zinu, ka, ja neko neteiks, no tēva skatiena jau visu nolasīšu un man tas stress nav vajadzīgs.
Ja draugam vai man gadās kaut ko sabojāt, tad papukstam viens uz otru gan. Ja gadās sabojāt otra personīgās lietas, tad nu kaut kā atlīdzinām.
13.10.2017 13:32 |
 
Reitings 555
Reģ: 22.04.2015
Nerātnā
Uzrakstīji ļoti labu tekstu. Jā, es arī uzskatu ka cilvēki paši ir vissvarīgākie nevis lietas. Bet diemžēl mans partneris to nesaprot. Viņa ģimenē vienmēr tēvs par sīkumiem visus lamāja. Pats man ir stāstījis, cik nepatīkami tas ir. Bet neredz ka pats rīkojas tāpat.
13.10.2017 13:30 |
 
Reitings 1531
Reģ: 28.07.2017
Nē, viņš smejas par to, kā es uz sevi lamājos. Viņš lamājas tikai tad, ja es sevi satraumēju. Ja es sasitīšu glāzi - pofig, nopirks jaunu. Ja es sasitīšu glāzi un uz to sagriezīšu roku - viņš purpinās visu vakaru par to, cik esmu neuzmanīga.
13.10.2017 13:28 |
 
Reitings 555
Reģ: 22.04.2015
Thema OatMeal
Ja man tā gadītos, man tiktu pārmests, ka man būs jāpērk viņam jauns telefons. Tiešām jauki, ka Tev neko nesaka.
13.10.2017 13:27 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!