Valsts ir ļoti laba (neteikšu gan kura, nepatīk internetā pārāk detalizēti izteikties) un tāpēc arī moka sirdsapziņa, ka pat te nepatīk.
Lielākā nelaime jau laikam tā, ka joprojām neesmu atradusi darbu, tāpēc arī iet ciet. Bet dzīvojam mazā pilsētā, pārvākties pagaidām nav iespēju un tad arī tā sajūta, ka izniekoju savu dzīvi, Latvijā vismaz kā cilvēks dzīvotu nevis eksistētu.
Mērķis, protams, ir nauda. Draugs jau tas lielais plānotājs, visu laiku domā uz priekšu, kas protams ir lieliski, bet kā jau teicu, liekas, ka visu jaunību šitā palaidīšu garām tikai tāpēc lai kaut kad, nezin kad, varētu dzīvot komfortabli.
Vispār, rakstot visu šo sapratu, ka problēma ir nevis valstī, bet tajā, ka vispār negribēju nekur braukt un ja nebūtu kopā ar savu draugu, tad arī nebrauktu. Bet kā jau teicu, Latvijā viņš nelaimīgs, ārzemēs es nelaimīga. Kopā esam ilgi, šķirties negribam :/