Apkopojam dzemdību stāstus...

Kopš pirmajām sāpēm, kuras bija tik nežēlīgas, ka vēmu pagāja 52h, kamēr dabūju bērnu uz rokām. Pa vidu bija vēl visādi piedzīvojumi, taču no tām 52h jāatrēķina 6 vai 7 h, kad man iešpricēja dibenā zāles no kurām momentā izslēdzos.
Ļoti ilgi un lēni veidojās atvērums, bet citu problēmu nebija. Izspiešanas process nebija ilgs, bet prasīja baigo spēku.. nu, varat jau iedomāties, cik daudz spēka ir pēc tik ilgām kontrakciju ciestām stundām. Bērns piedzima smuks un vesels! Ehh, tas prieks bija nenormāls, kad mazais bija uz krūtīm! (l)
raven, man tāda pati pieredze kā tev ar to smieklu gāzi. Jutos kā zem kaifa, bet sāpes tāpat jutu.. tik visa pārējā pasaule ap mani bija izplūdusi kaut kur tālumā. Savukārt, mana draudzene totālā starā un nezin kā bez gāzes būtu piedzemdējusi.
sognare, man ne no kā nebija bail. Zināju, ka esmu mediķu rokās un ja vajadzēs kaut ko glābt, tad mani ķeizaros, operēs un darīs visu ko vien vajadzēs. Pilnībā paļāvos uz ārstiem. Vispār biju tādā mierā ar sevi. Vazājos, elpoju, nerunāju var teikt nemaz.. taupīju spēkus. Ja būtu sākusi skriet ar galvu sienā, tad jau skaidrs, ka nebūtu labi ne man, ne mazulim.
Manuprāt, mūsdienās reti kad dzemdētājas mirst un, ja mirst, tad tā ir ārstu nolaidība. Jutos droši arī dēļ tā, ka ar mani ir vīrietis, kurš seko līdzi gan manai pašsajūtai, gan dzemdību procesam kā tādam. Vajadzības gadījumā viņš noteikti saceltu kājās ārstus.. ko noteikti tādā pusbezpalīdzīgā stāvoklī nevarētu izdarīt es pati.

Viss sākās 01.03.16 vakarā ap desmitiem. Tieši pusnaktī izbraucām no mājām uz Siguldu (ceļš ~35min). Sākumā bija ļoti ciešamas sāpes, bet ap diviem-trijiem sākās jautrība. No 2cm atvēruma (iestājos ar 1-2cm) septiņos no rīta jau bija gandrīz pilns atvērums. Dakteres nobrīnījās, ka man tik smuki viss iet uz priekšu, jo iestājoties slimnīcā man teica, ka es iespējams šodien braukšu mājas, jo esmu dikti par ātru atbraukusi. Tomēr visu nakti nomocījos ar sāpēm, intervāli starp tām arī palika mazāki un mazāki. Sāpju brīžos gāju dušā un tecināju siltu ūdeni. Tas palīdzēja.
Tā nu septiņos no rīta daktere nāca mani atkal pārbaudīt. Čamda, čamda un izbrīnīta saka "bet Tev jau ir pilns atvērums, jākāpj uz galda!". Dzemdību zālē pavadīju aptuveni 40minūtes un mazā jau bija klāt. Piedzima 02.03.16, plkst. 08:52. 3.640kg un 52cm. + Viena maza iekšējā šuvīte, nekas traks.
Dzemdības bija Siguldas slimnīcā, par kuru man ir tikai siltas atmiņas. Neskatoties uz sāpīgo nakti, es teikšu, ka priekš pimajām dzemdībām viss gāja raiti un viegli. Iztiku bez EA (bet, ja man tajos septiņos pateiktu, ka man ir tikai kādi 4cm, tad gan es prasītu EA). Mazā pasaudzēja. :)

3.
-dēliņš-
(l)
4os naktī sajūtu pirmās sāpes! Mēģinu iemigt, bet jūtu, ka sāpes atkārtojas ik pa 10min (tātad nav neregulāras) un jau prātā mēģinu sastādīt rīcības plānu! Nolemju,ka vīru celšu,kad kontrakcijas būs ik pēc 5min,jo tā arī parasti dakteri iesaka(ka neesot vērts ātrāk dzīties uz slimnīcu). Sāpes nav ļoti spēcīgas, bet tādas nepatīkamas un par gulēšanu,protams, var aizmirst.
5os noiet ūdeņi ( šoreiz ar lielu plunkšķi kā filmās rāda) un tajā mirklī kontrakcijas uzreiz pārlec no 10min uz 5min starplaiku! Arī sāpes tikpat strauji kļūst spēcīgākas. Modinu vīru, saku,ka jābrauc!
Sazvanām cilvēku,kas paliks pie bērniem, kamēr sagaidam viņu ( apm. 20min) , tikmēr salieku pēdējos sīkumus koferī un saprotu,ka sāpes jau ir ik pa 4min. Nolemjam braukt uz uzņemšanu,lai tālāk no turienes ved ar ātrajiem uz slimnīcu (likās,ka tā varētu būt àtrāk,lai gan tagad saprotu,ka tas visu procesu tomēr manāmi paildzināja, bet pēc kara jau visi gudri :-) ).
6os esam uzņemšanā un gaidām ātrās palīdzības mašīnu..sāpes paliek spēcīgākas un starplaiks starp kontrakcijam jau ir mazāks par 4 min.
6:45 mani ieved Tukuma slimnīca (jo tā sanāk tuvākā pēc km skaita no dzīvesvietas), kontrakcijas jau ir ļoti,ļoti spēcīgākas un teju visu laiku. Apskatē konstatē pilnu atvērumu un dodos pa taisno uz dZemdību zāli.
7:05 piedzimst mūsu dēliņš!
38.nedelas
50cm
2,800kg
(l)
Vesels, stiprs..mūsu! (l)
Viss notika tik ātri, ka īsti nebija laika saprast visu notiekošo! Tas itkā palīdzēja,bet tajā pašà laikā mazliet iedzina bailes par to,vai maz paspēsim, jo tomēr attālums līdz slimnīcai arī nav vien 15min, bet viss labs,kas labi beidzas! :-)
:-):-):-)

Nairalele
Man arī tieši pirms otrajām bija ļoti bail. Laikam domāju, ka divas reizes tā nevar paveikties:-D.

Pirmās dzemdības bija 6 stundas. Ierados slimnīcā nenopietna un smejoša. Pèc 3 stundām gāju meklēt vecmāti, jo jutu spiedienu. Pēc pusstundas mazais bija klāt.
Otrās dzemdības sākās, kā pirmās- bet tā kā pirmās bija ātras tiklīdz sajutu, sadzēros Magniju,saucu ātros un braucu uz slimnīcu. Brauciena laikā jau sāku just spēcīgas sāpes. Mazā bija klāt pēc 10 minūtēm.
Trešais nebūs, jo mājās vai uz ielas dzemdēt negribu. :-D
Pirms otrām dzemdībām man reizēm gan bija izteikta baiļu sajūta. Joprojām nesaprotu kādēļ, jo pirmās bija vieglas, bet bija. Bet kad diena pienāca viss notika tik ātri, ka nepalika vairs laika baidīties.

Es gan brīnos vairāk par to, ka daudzām vīrieši ir blakus dzemdībās. Likās, ka statistika ir tieši otrāda un vīrieši nelabprāt redz dzemdības

Kur loģika, ka tās kuras te ņēmušas EA, to darīja tikai beigās, kad ir pārmocījušās?
Man māsīcai ir trīs puikas, un visas trīs reizes EA pieprasīja uzreiz kā ieradās dzemdību iestādē, un visas dzemdības bija bez neciešamām sāpēm.

2.
-dēliņš-
(l)
8:30 lēnā garā, nesteidzīgi gāju pie zobārsta līdz pusceļā sajutu,ka kaut kas nav tā! Sāka iet nost ūdeņi- uz katru soli tā kā izpil pa bišķītim. Pirmajā mirklī ļoti apmulsu,jo pirmā doma,ka kaut kāda nesaturēšana notikusi :-D , bet ar katru nākamo soli sapratu,ka tomēr tie ir ūdeņi,kas lēnām noiet ( biju kaut kā iedomājusies,ka būs kā filmās gandrīz, kad ar joni izlīst liels daudzums, tàpèc arī sākumā bija tāds apmulsums). Griežos atpakaļ, sazvanu vīru,lai ņem un gatavo koferī (informēju,kas vēl jāieliek), sazvanu zobārsti un atsaku vizīti un lēnām eju atpakaļ uz māju pusi. Pa ceļam noorganizēju ( sazvanu),kas izņems meitu no bērnudārza, kas ar viņu paliks pēc tam.
11:00 ierodos Ventspils slimnīcā,kur pārbaudē konstatē jau 4cm atvērumu( sāpes vēl nav, tikai pakāpeniska ūdeņu noiešana). Iedod man kaut kādas zem mēles liekamas tabletes,kas ik pa stundai esot jāsūkā! Bumbulējam ar vīru pa palātu un lēnām arī parādās kontrakcijas! 12:00 vīrs "sadusmojas", ka esmu pārāk nenopietna,jo visu laiku tikai kiķinu! :-D no 13:00 sāpes pieņemas spēkā un stiprumā! Pūšu,elšu, vienojos un mēģinu izturēt..mierina doma,ka ,jo vairāk un biežāk sāp, jo tuvāk tuvojas tas mirklis,kad mazais piedzims! 14:00 saucu vecmāti,kas konstatē pilnu atvērumu un dod zaļo gaismu spiešanai (tajā brīdī tas jau likās kā milzīgs atvieglojums)!
14:32 piedzimst mūsu dēliņš!
38 nedēļas
50cm
2,850kg
(l)
Vesels, žiperīgs-mūsu!!! (l)

Nepilnas 8 h no pirmās kontrakcijas līdz finālam. Straujš process, strauja vēršanās. Kad jutu, ka drīz vemšu sāpju dēļ, pieprasīju EA. Tālāk viss vēl ātrāk vērās vaļā, izspiešana bija īsa. Bija dažas šuves, kad atkopšanās periodu padarīja ilgāku un nepatīkamāku.

Atvainojos,ka lienu tēmā ,jo nav man nekāds dzemdību stāsts,bet gribu tām meitenēm kas tam ir cauri gājušas. Manas viss lielākās bailes ir tas,ka dzemdību laikā varu nomirt ,ka dzemdības būs tik smagas, ka nevarēs ne mani glābt,ne bērniņu. Nezinu,es vienkārši nevaru beigt pa to baidīties. Kas bija Jūsu lielākās bailes ,kad bija dzemdības? :-( Un kā pārvarēt tās bailes?

Man pirmās sāpes bija sestdienas rītā, dēls piedzima trešdienas vakarā. Bet pirmās dienas sāpes bija neregulāras un paciešamas. Tā kā bija arī brūngani izdalījumi, pirmdienā iegriezos arī slimnīcā, lai pārbaudītu vai viss ir ok. Tur man pateica, ka esot pats sākums, un aizsūtīja vēl mājās. Tā nu dzīvojos pa māju. Trešdienas rītā sāpes kļuva arvien stiprākas, līdz likās jau, ka nevaru vairs izturēt, bet uz slimnīcu negribēju braukt, jo bija bail (:-D). Tā nu paliku mājās līdz kontrakciju intervāls bija 4 minūtes. Tad beidzot ar vīru devāmies uz slimnīcu.
.
Ierodoties slimnīcā, atvērums bija 7 cm. Pirmais ko vecmāte darīja - lika mērīt toņus. Sāpes bija drausmīgas, bet, kamēr mērīja toņus, atvērums bija jau 9 cm un EA nebija jēgas ņemt. Nogāja ūdeņi, tad gaidīju vēl, kamēr dzemdes kakls atvērsies pilnībā. Aiz sāpēm nezināju, kur likties, visi kursos dzirdētie elpošanas paņēmieni aizmirsās, nekāda pozu maiņa nelīdzēja. Tad sāpes pazuda un parādījās spiedoša sajūta. Teicu vecmātei, un viņa lika iet uz dzemdību zāli. Izspiešanas periods ilga kādu pusstundu - par laimi, tad kontrakcijas vairs nebija sāpīgas.
Kad mazais piedzima, viņu uz īsu brīdi uzlika man uz vēdera, taču man bija radies neveiksmīgs plīsums, kurš spēcīgi asiņoja, tāpēc kaut ko tur steidzami vajadzēja darīt - to brīdi tā miglaini atceros. Dēliņu aiznesa, man kaut ko tur darīja, lai apturētu asiņošanu, nezinu, vai izmantoja kādu lokālo anestēziju, bet bija diezgan sāpīgi. Pēc tam iemidzināja ar pilno narkozi, lai uzliktu šuvi. Kad pamodos, mani aizveda uz palātu, kur gaidīja vīrs un mazais.
.
Kopumā man laikam tāds vidējs, parasts stāsts, nekā īpaši smaga nebija. Uzreiz pēc dzemdībām domāju, ka bez EA vairs nekad mūžā nedzemdētu, tagad jau piemirsies, liekas - vai tad tiešām tik traki bija? :-D

1.
-meitiņa-
(l)
Ap 2iem naktī sajutu pirmās sāpes. Biju pilnīgi pārliecināta,ka tās ir tikai teniņkontrakcijas, tāpēc mierīgi vāļājos pa gultu un mēģinàju iemigt. Ap 4iem piefiksēju,ka sāpes ir ik pēc 10min, bet ne ļoti spēcīgas ( nepatīkami,bet ne nepaciešami). Joprojām savā pārliecībā par to,ka tās ir tikai treniņkontrakcijas, mēģinu iemigt. 7os sāpes joprojām ir ik pa 10min,bet nav palikušas ne spēcīgākas,ne savādākas( joprojām nepatikāmi,bet ne nepaciešami). Nolēmu,ka jāaiziet sirdsmieram pie ginekologes,lai apskata,jo dikti ilgi tās sāpes un mulsinoši,ka nepaliek ne mazākas,ne spēcīgākas-visu laiku vienā līmenī konstanti ik pēc 10 min. Sazvanīju mammu,lai atnāk līdzi līdz poliklīnikai, novēlēju vīram labu dienu ( vienkārši tā starp citu ieminoties,ka aiziesu pie ginekologes,lai paskatās :-D ).
Ginekoloģe 8:05 mani apskata un konstatē: atvērums 4cm, jāpaliek slimnīcā!
Tajā brīdī iestājās neticība,šoks un pilnīgs apjukums,jo bija tikai pilnas 32nedēļas! Vīrs līdz slimnīcai atskrēja tādā tempā,ka es pat nebiju vēl paspējusi aptvert,kas tagad notiks! Slimnīcas ginekoloģe mūs informē: tā kā bērniņš dzims priekšlaicīgi,tad pēc dzimšanas viņu pārvedīs uz Stradiņiem. Drošāk un labāk bērniņam noteikti jau būtu,ja varētu tikt uz Stradiņiem,kamēr vēl viņš vēderā, bet uz vietas brīva ātrās palīdzības mašīna nav,tāpēc mani aizvest ar ātrajiem nevarot( ak,mazpilsētas prieki :-O )!
Vīrs sazvana draugu un sarunā,ka aizvedīs mūs uz Stradiņiem, pa to laiku mājās kaut kādā izmisīgā steigā vīrs sameklē kaut kādas drēbes un mantas,kas varētu noderēt man un bērniņam, ārprātīgā ātrumā braucam uz Rīgu un jau pirms 10iem iesoļoju Stradiņos!
Sāpes joprojām ik pa 10min un tikpat stipras kā no pirmajām sāpēm-nepatīkami,bet ne nepaciešami.
Dod man tabletes, liek uz toņiem, pārbauda ik pa laikam atvērumu līdz 18os man pārdur ūdeņus. Tad nu tikai tad, pēc ūdeņu pārduršanas sāpes sāk palikt biežākas un stiprākas! Aizveda uz dzemdību zāli, pūtu, elpoju līdz 19:10 teica,ka var spiest-ir pilns atvērums!
19:28 piedzima mūsu meitiņa!
32 nedēļas
44cm
1,934kg
Maza,maza pelīte,ko tulit pēc piedzimšanas aiznesa uz speciālo aprūpes telpu. Varēju pie viņas iet ik pa 3 stundām,lai pabarotu ar pudelīti ( jo par mazu,lai spētu pati izdabūt pienu no krūts). Bet vesela! Un mūsu!! (l)
Grūtākais bija aptvert,ka viss tiešām notiek.. lielākās sāpes bija tikai pēc to ūdeņu pārduršanas. Sāpēja ļoti, bet visi apstākļi kaut kā "nolika pie vietas" un nedeva laiku čīkstēt,jo tajā brīdī doma bija tikai viena -kaut mani plēš uz pusēm,lai..ja tikai bērniņam viss labi!

Meita dzima stradiņos stimulētās murgainās dzemdības 27st.
Dēls dzima fantastiskās dzemdībās mājās nepilnas 8st

Mans stāsts ir vieglais - balansam :)
Viss sākās ar to, ka parādījās brùnīgi izdalījumi, kas mani nedaudz satrauca. Pazvanīju uz dzn, ieteica atbraukt un paskatīties, tapat pajautāja, kāds termins (bija pilnas 40ned) un ja nu kas, lai panemam somas.
..
Tā kā auto nav, braucam ar autobusu(!),jo sajūtas bija normālas, tikai ik pa laikam vilka nedaudz, bet ne regulāri un sāpēt vispār nesāpēja. Mēs vēl spriedām, ko darīsim vakarā, ko skatīsimies, ēdīsim, kad atbrauksim mājās :-D
..
Atbraucām ap trijiem un nācās vēl gaidīt, kad mūs pieņems, un laikam pirms 16:00 tiku izmeklēta.
...
Atklājās, ka man jau 4cm:-D un uzreiz sūtīja mani uz dzemdību zāli. Tur padzīvojāmies stundu, tad nāca mērīt toņus. Parasti to dara ~20 min, bet mazā sāka izrādīt nepatiku (sāka ļoti spārdīties) 18minūtē, ka nācās gulēt un mērīt vēl... Un tā līdz 18:00, kad vecmāte nolēma, ka japārdur augļūdeņi, jo mazā turpināja dauzīties pa punci, un viņa sprieda, ka vrb kas nav labi.
...
Pēc pārduršanas sākās sāpes, par kurām biju lasījusi
Uzskatu, ka tad man sākās dzemdības :-D
Lai pārdzīvotu kontrakcijas, dzīvojos uz bumbas, staigāju apkārt... Daudz palīdzēja vīrs.
...
Ap deviņiem laikam bija pilns atvērums un vajadzēja spiest. Nesanāca man tik labi, kā gribētos, tāpēc deva tabletes zem mēles; izspiešana bija ilgāka, kā vajadzētu, taču 23:13 mazā bija klāt (l)
Sāpes bija drausmīgas (tiku pie diviem maziņiem plīsumiem) , bet tad, kad uzliek mazo kunkulīti uz vēdera, blakus aiz laimes raud vīrs, visas sāpes pazūd kā nebijušas (l)

No pirmajām sāpēm līdz brīdim, kad dēlu uzlika uz krūtīm, pagāja 23h. Sāpes izjutu iepriekšējā vakara 20, bet tā kā līdz tam arī bija tādas bijušas, necēlu trauksmi, jo kontrakcijas nebija īpaši regulāras. Kad naktī jau sāka palikt regulārākas un sāpīgākas, zvanīju draugam, lai ved mani uz slimnīcu. 7 no rīta iestājos slimnīcā, ap 10 sāka stimulēt, dodot tabletes, bet viss tāpat notika ļoti lēnu. Biju ārprātā nogurusi, jo visa nakts nebija gulēta. Ap 16 bija gandrīz pilns atvērums, bet nevarēju dabūt vienu pusi vaļā, tad nu sāpēs locījos un draugam lūdzu, lai ved mani mājās :D Kontrakcijas bija ļoti spēcīgas, bet ne pietiekami regulāras, ik pa laikam process stājās un sāpes nebija pietiekamā stiprumā. Īsi pirms došanās uz dzemdību zāli, noģību, jo nebija ne spēka, ne jebkādas koncentrēšanās. Ap 19 mani aizveda uz dzemdību zāli, pie izspiešanas gūlās uz vēdera, par ko es joprojām pārdzīvoju, jo man tas likās pilnīgi lieki, bet tajā pagurumā un gandrīz bezfilmā, neko nespēju pateikt... Spiedu, spiedu, bet mazais bija kaut kā iesprūdis, kontrakcijas pēkšņi samazinājās, lika pie sistēmas, bet nu saņemot pēdējos spēkus, dabūjot vajadzīgas sāpes un veicot iegriezumu, 19:35 mans mazais cīnītājs bija ārā :)

Savu stāstu iekopēšu no citas diskusijas, tā kā varbūt jau būs lasīts :-) :
..
Biju izfantazējusi, ka manas dzemdības sāksies ar kontrakcijām, kas paliks biežākas un stiprākas, nevis kā filmās - ar augļūdeņu noplūdi.
..
Tātad, mans stāsts (būs diezgan detalizēti.. un gari :-) diemžēl nevaru īsumā pastāstīt par dzemdībām, kas ilgst 32h kopš augļūdeņu noiešanas): 11.11. no rīta pamodos agrāk un nevarēju aizmigt, guļot gultā sajutu tādu kā paukšķi, kam sekoja augļūdeņi. Aizgāju līdz tualetei un atklāju, ka patiešām tie ir augļūdeņi. Nopriecājos, jo domāju, ka jau tajā dienā satikšu savu dēliņu.
Mans prieks samazinājās, kad pēc pāris stundām vēl nejutu pilnīgi neko. Pazvanīju uz slimnīcu, izstāstīju, kas noticis, uz ko man atbildēja, lai gaidu, kad sāksies kontrakcijas, jo pagaidām vēl nav nepieciešams doties uz slimnīcu, kā arī, es jutīšoties labāk esot mājās. Tā arī domāju. Zinu, ka Latvijā mani uzreiz pieņemtu slimnīcā. Norvēģu brošūrās arī bija rakstīts, ka pēc ūdeņu noiešanas jādodas uz slimnīcu, bet praksē notika citādāk.
..
Vakarā sāku just kontrakcijas, bet neregulāras. Pazvanīju uz slimnīcu,man piedāvāja doties, ja uztraucos, bet teica, ka labāk jutīšos esot mājās. Paspēju jau uztaisīt pētījumu internetā, kā stimulēt dzemdības, ja noiet ūdeņi :-) Turpināju kustēties uz bumbas un stimulēt krūšu galus.
..
Vēlāk naktī kontrakcijas bija tik pat neregulāras, bet jau sāpīgākas. Mēģināju, bet nevarēju aizmigt. Vīram teicu, lai izguļas, tāpat nevar palīdzēt un viņam vajadzēs spēku nākamajā dienā, lai man palīdzētu :-)
Pirms pusnakts pazvanīju uz slimnīcu, informēju par kontrakcijām, kas neļauj gulēt, bet tā kā kontrakcijas nebija regulāras, man piedāvāja labāk palikt mājās un no rīta braukt uz slimnīcu. Mēģināju aizmigt un pa miegam vēl reģistrēt kontrakcijas. Tās dažas stundas, ko dabūju pagulēt likās nedaudz sirreālas.
..
Pirms deviņiem bijām slimnīcā. Tur man pārbaudīja tonīšus un kontrakcijas, diemžēl vēl joprojām neregulāras. Tam sekoja atvēruma pārbaude. 2-3 cm un mazā galviņa jau ļoti tuvu, bet vecmātei nepatika manu augļūdeņu krāsa. Viņa devās konsultēties ar ārstu un mums ieteica pastaigāties stundiņu pa slimnīcu. Tā nu mēs devāmies paēst brokastis. Kontrakcijas nāca, bet neregulāri.
..
Kad atgriezos, tiku informēta, ka dēļ augļūdeņiem nāksies stimulēt. Vecmāte uzreiz piedāvāja atsāpinošos līdzekļus - kompreses, smiekl gāzi un epidurālo. Kontrakcijas palika daudz regulārākas, ik pēc 1-2 minūtēm. To laikā vīrs masēja man muguru un es mēģināju ieņemt pozas, kas palīdzētu dēliņam ātrāk virzīties uz leju. Tā kā man nebija ne vemšanas ne caurejas pirms dzemdībām, izlēmu par labu klizmai. Vecmāte teica, ka tā vēl paātrinās dzemdību procesu.
..
Pēc stundas šķita, ka sāpes neizturēšu. Paprasīju smieklu gāzi. Nezinu, kā tā iedarbojas uz citiem, bet es sāpes jutu tik pat intensīvi, vienīgi pēc kontrakcijas bija sajūta, ka esmu absolūti piedzērusies. Vīrs arī pamēģināja gāzi :-D Vecmāte samazināja gāzes koncentrāciju un vairs nebija tik slikti, bet sāpēm, diemžēl tas nepalīdzēja. Sajutos pat nedaudz nelabi no tās.
..
Vēl pēc stundas un vilšanās gāzē, pateicu vecmātei, ka gāze nepalīdz. Man pat nebija jāprasa, viņa devās pēc ārsta ar epidurālo. Tā kā tā nebija pirmā reize kad to saņēmu, informēju ārstu, ka man no tās nekādu blakusparādību nav. Cerēju, ka tagad varēšu pagulēt, bet nekā...
..
Uzreiz pēc epidurālās saņemšanas sāku just neciešamu spiedienu. Vecmāte man ieteica kontrakciju laikā dziļi elpot ar vēderu. Tā arī darīju. Ik pa laikam vēl paņēmu smieklu gāzi, kas pret sāpēm un spiešanu nepalīdzēja, toties novērsa uzmanību, jo koncentrējos uz dziļu gāzes elpošanu, bet starp kontrakcijām varēju atslābināties.
..
Atvērums bija jau 9cm, Nevarēju sagaidīt, kad beidzot man dos zaļo gaismu spiešanai.
Nedaudz vairāk kā stundu pēc tam, kad atvērums jau bija 9 cm, vecmāte teica, ka atvērums ir pilns un kontrakciju laikā varu spiest. Nebiju īpaši pārliecināta, vai spēšu noteikt, kad ir kontrakcijas, bet pēc vecmātes teiktā, spiedu tieši kontrakciju laikā. Izspiešanas process ilga aptuveni 45 minūtes, izmantoju visas jogas elpošanas prakses :-) Vecmāte vēl paslavēja, ka tik labi man padodas.
..
Pirms dzemdību sākšanās vīram vēl teicu, ja nevēlas, lai iziet ārā uz izspiešanas laiku, bet kad tas pienāca, tieši viņš bija tas, kas palīdzēja pieturot man muguru spiežot. Viņasm vēlāk sāpēja roka .. Domāju, ka viņš skatās uz mani, bet mirklī, kad viņš pateica "spied vēl nedaudz", es sapratu, ka mana seja nebija tas, uz ko viņš skatījās.. Manas emocijas tajā mirklī: :-O (t) :'-( (e)(s)|-).. *smieklu gāzes efekts* :-D
..
Vecmāte iedeva pataustīt dēliņa galvu. Un drīz pēc tam jutu, kā tā jau ir daļēji laukā. Vecmāte teica, ka ir svarīgi, ka tagad spiežu tikai kontrakcijas laikā. Palūdzu vīram, lai paseko monitoram un pasaka man, kad sākas kontrakcija, jo dedzinošās sajūtas dēļ neko citu nejutu. Vecmāte visa šī procesa laikā vēl lika siltas kompreses un smērēja eļļu, lai būtu pēc iespējas mazāk plīsumu. Tā rezultātā man bija tikai viens mazs iekšējais plīsums.
..
Uzreiz pēc tam, kā jutu, kā dēliņš ir laukā, visas sāpes pazuda. 3 stundas pēc tam, kad atvērums bija 5cm, es rokās turēju savu dēliņu (l) 52 cm garu un 3,300kg smagu. Man šķita, ka neko skaistāku savā mūžā neesmu redzējusi (l)
..
Salīdzinot savu pieredzi ar Latvijas vecmātēm un vecmātēm Norvēģijā, diemžēl jāsaka, ka Latvijā neko labu nepiedzīvoju :-(
..
Turpinājumā vēl bija diennakts kardioloģijas nodaļā, dēļ sliktām asins analīzēm, ko vecmāte veica dēļ preeklemsijas riska. Viņi uztraucās, ka vaina varētu būt sirdī vai plaušās. Galu galā viss izrādījās kārtībā :-)

Es arī varu padalīties ar stāstu,kas varbūt liks saprast,ka viss nav tik briesmīgi.
No rīta 8.00man bija jaiet uz stimulēšanu,ārste teica,ka man jau viss pamazām notiek,bet vispār pati neko nejutu.
Tad nu pec kāda laika sāku just vieglas mr sāpes,es tā gaaidiju un pat priecājos,gribēju lai tas viss atrāk paiet.
Bija jau 1,bet tādas nopietnas sāpes nebija,gāju pārbaudīties un izrādās jau 7cm(atceros,ka daktere teica,ka pirmo reizi redz kādu tik smaidīgu ar tik lielu atvērumu ),tad man pārdūra ūdeņus,tad gan man sāka sāpēt,nebija miera nekādā pozā,bet ātri laiks pagāja un 15.00 jau devos uz dzemdību zāli,pusstunda un mazulītis bija manās rokās(l)Redzēt sava vīrieša tā brīža emocijas,bija vnk super(l)
Tā kā 2,5 stundas pamocijos,bet tas nav nekas salīdzinājumā ar citiem.stāstiesm;-)

buuuuu, es izlasīju pirmos, afigeķ:-D it sevišķi par to, ko kur it kā čurājot bērna galviņu varēja sataustīt:-D:-D

Mans stāsts nebūs iedvesmojošs, bet padalīšos:
Ar dēlu biju pārstaigājusi noteikto laiku.
Iepriekšējā vakarā iestājos nodaļā, un, 31.marta 8.00 rītā sāka ierosināt dzemdības. Sākumā kaut kādas tabletes, tad pārdūra ūdeņus un tālāk jau ar sistēmām. Ap plkst. 17.00 bija atvērums 9cm. Sāpes tādas, ka šķita, ka nomiršu. Tālāk viss kā miglā un, 23.52 manu puiku izķeizaroja.
Tas nāca kā atpestīšana pēc tā murga. Tā, ka no dabiskiem notikumiem man kā līdz mēnesim :D
Un, meitiņa piedzima ar plānotu ķeizaru. Jāsaka gan, ka sajūta bija daudz nepatīkamāka, kā tad, kad tas viss notika neplānoti un akūti.

Manai muterei nebija viegli.
Dzemdības tika kaut kā stimulētas un speciāli izsauktas.
Beigās mani ielika inkubatorā.;-)