Cietumnieka sieva. Laiks sev.

27.09.2017, CietumniekaS

Uhhh, cik trakas bijušas dažas pēdējās nedēļas. Tik daudz dažādu neatkarīgu notikumu piedzīvot vienulaik ir bijis labs pārbaudījums. Pa vidu 3 ļoti dažādiem darbiem, jaunas mājvietas meklējumiem,  dienām bez saziņas ar viņu, vilšanās draugos un absolūta fiziska un garīga pārguruma, esmu spējusi atrast laiku sev, kas man bija ļoti, ļoti nepieciešams.

 

Šoreiz gribu nedaudz pat pažēloties, nu un arī parakāties sevī. Kā terapiju. Šodien saņēmu arī pirmo īsto vēstuli no viņa. Cik dīvaini mūsdienās saņemt vēstuli. Gāju pa ielu, lasīju un raudāju. Cik tomēr daudz var izteikt uz vienas nelielas lapas.

 

Kādas dažas nedēļas atpakaļ piefiksēju, ka diezgan ilgu laiku jau jūtos ļoti nepievilcīga. Nevis mājas/pidžammu dienās, bet pat tad, kad tiešām sapošos un ieveidoju matus, uzvelku ko īpašāku. Skatos spogulī un kaut no ādas lien ārā, nepatīk un viss. Skatos uz sevi un vienkārši kritiski iztirzāju visu - deguns par garu, uzacis par šauru, piere par lielu, mati pārāk plakani, sejas forma kaut kāda ne tāda, par ķermeni vispār paklusēšu. Tāda riktīgi īsta "es sev nepatīku" stadija. Tas, ka man nav blakus viņš, kurš man var atgādināt, ka nav viss tik traki, arī nelīdz.

 

Lai gan.. kopš man izpaliek viņa iecienītie ikvakara kūciņ` ieradumi (kuri ar laiku un attiecību komfortu pielipa arī man), un bikses lielākas palikušas, un vaidziņi mazāki.. kas liek jau atkal aizdomāties, ka varbūt šis tik tiešām ir laiks man sevi pilnveidot un savākt un priecāties, ka mani neviens nevilina pasūtīt Lulū?

 

Un vēl kas – es noteikti esmu „ar pirmdienu sākšu to un to..” cilvēks. Līdz ar to, nolēmu, ka līdz ar jauno mājvietu, es atkal atgriezīšos pie veselīga ēdiena gatavošanas. Nevis diētas tievēšanas nozīmē, bet vienkārši veselīgas ēšanas. Man tik ļoti pietrūkst tie laiki, kad es rūpējos par to, ko es lieku uz šķīvja. Un man pietrūkst liela un ērta virtuve. Pēdējās nedēļas mans dzīvesveids un ēšanas paradumi ir bijuši ārpus jebkādas kritikas. Labi, ja kādu sausiņu uzgrauzu, kad atcerējos, ka jāpaēd ir. Tomēr saprotu, ka par sevi ir jārūpējas un ja gribu šo periodu izvilkt garīgi un fiziski vesela un stipra, ir jāsāk ar savu ķermeni un pašapziņu.

Kādus tik kalnus es neesmu gāzusi, kad jūtos un izskatos labi! Un nē, es to nesaku, lai palielītos, bet lai atgādinātu sev, kas es esmu un ko es varu.

 

Par mājvietu runājot. Pa pusei spontāna ideja, pa pusei visu laiku bijusi kaut kur manās domās. Sāku skatīties seriālu „New Girl” un kā iemērcu kāju pirkstgalus nostaļgiskās atmiņās, tā viss. Āķis lūpā ir.

 

Atcerējos tos laikus, kad dzīvoju kopā ar draudzenēm gadiem atpakaļ – bija tik ļoti forši! Atbalsts, sabiedrība, ikdienas darbiņu sadalīšana, vīna vai krosiņa vakari, spontānas ballītes (kas laikam šajā vecumā un situācijā vairs nav tik ļoti aktuāli, tomēr smiltis no manis vēl nebirst..), drēbju aizņēmšanās un miljons citu veidu bonusi. Katrai ir sava telpa un dzīves, tomēr brīvajos brīžos vienmēr bija kāds ar ko parunāties, kaut ko padarīt. Tagad man ir tik ļoti garlaicīgi, ka nezinu kur likties! Katru sēriju skatījos ar tādu aizrautību. Nejau tādēļ, ka seriāls būtu ļoti interesants, bet lai atcerētos tos foršos laikus, kad dzīvoju kopā ar draudzenēm. Tagad draudzenēm ģmenes, bērni, otrās pusītes vai vienkārši haoss dzīvē ar kuru rēķināties nav iespējams.

 

Jau kādu laiku atpakaļ biju nolēmusi, ka tad, kad palikšu viena, agrāk vai vēlāk meklēšu citu dzīvesvietu. Divatā (kā pārim) šeit ir forši, bet vienai ir visai skumji. Šīs mājvietas stāsts arī ir kaut kas, bet par to citu reizi. Īsumā – šis mājoklis ir paredzēts tikai un vienīgi pārim, diemžēl.

Sāku meklēt variantus, bet ātri vien sapratu, ka īres cenas Rīgā ir vienkārši ārprātīgas, ja neesi gatavs dzīvot 30 kvadrātmetros ar budžeta tipa mēbelēm un remontu. Man tas neder. Es daudz strādāju un līdz ar maniem tuvu-trīsdesmit, man prasās komfortu un kvalitāti. Un jā, es jūtos finansiāli stabili, bet lai arī man gribētos dzīvot 5 istabu mājā Mežaparkā, tas būtu vienkārši neprāts tādu īpašumu īrēt vienai un tad dzīvot uz griķiem atlikušo mēnesi. Bet ja tādu īpašumu īrēt ar līdzvērtīgi domājošiem cilvēkiem?

 

Tad nu radās ideja – kādēļ lai man nebūtu pašai savs „New Girl” seriāls? Nevar taču būt, ka Rīgā nav jauniešu, kuri pašlaik koncentrējas uz karjeru un ir normāli cilvēki, kuriem patīk vakaros atpūsties pie kāda seriāla vai filmas, dzīvot labā mājā/dzīvoklī ar vietu automašīnai, labā rajonā ar savu teritoriju, varbūt pat pirti un tai pašā laikā labprātāk maksātu līdzvērtīgu vai mazāku summu kā par vidusmēra dzīvokļa īri + rēķinus vieni?

 

Varbūt es esmu tāda vienīgā, kura alkst labas kompānijas ikdienā un, pie reizes, tādejādi iespēju atļauties dzīvot vidē, kādu es viena pati nevaru vai nevēlos atļauties? Esmu „stabils” mājas biedrs vismaz uz 2 gadiem, ar mani ir tīri forši dzīvot (vismaz man tā gribas domāt) un es varu piedāvāt dažādus bonusus no savas puses, kā aizlienēt kādu reizi automašīnu, mans darbs nozīmē dažādus labumus, kurus es pati ne vienmēr varu izlietot, man ļoti patīk gatavot eksotiskus ēdienus un cept kūkas, man ir kāds lieks TV, ko varu iedot lietošanai kaimiņam.. ak, un es labprāt lakoju citiem nagus!

Es nezinu kā ir pārējiem vientuļniekiem, kuriem savu īpašumu nav – vai visiem tik svarīga ir ekskluzīvi privātā telpa? Vai tomēr ir arī tādi, kuri, piemēram, labprātāk īrēs lielu savrupmāju Mežparkā ar 2-3 citiem cilvēkiem, nevis vieni paši spiedīsies mazajos labo rajonu dzīvokļos, kur nav ne kur auto nolikt, kā arī vidusmēra dzīvoklis ar visiem rēķiniem ziemā ir savi 600eur, pēc maniem novērojumiem. Par 1800eur jau var atļauties 5 istabu villu Mārupē, ar baseinu un trenažieru zāli un visiem rēķiniem iekļautiem, varbūt pat vēl paliek pāri. Vai tiešām esmu vienīgā, kurai šāda ideja neliekas pilnīgs neprāts? Arī koplietošanas pārtikas produktu izmaksas un tīrīšanas līdzekļu/apkopēja pakalpojumi dalot ir krietni lētāki kā dzīvojot vienam. 

 

 

Man šķiet, ka man šis ir vajadzīgs. Jā, es tiekos ar saviem draugiem relatīvi bieži, bet man pietrūkst tieši tās ikdienišķās sadzīves. Man pietrūkst tas, ka kādu vakaru kāds cits var uzņemties vakariņu gatavošanu. Man pietrūkst cita pārsteigšana ar negaidītām brokastīm gultā. Man pietrūkst pļāpāšanas līdz nakts vidum. Man pietrūkst galda spēles un katanas skandāli. Man pietrūkst spontāni roadtrips un branči. Man ir bail saslimt vienai pašai. Man ir bail no vientulības. Man gribas līdzīgi domājošu cilvēku klātbūtni un kompāniju. Man gribas jaunus draugus. Nevis aizvietot esošos, bet tieši jaunus cilvēkus savā dzīvē.Vai visas šīs domas un idejas ir pilnīgs neprāts? Es šim pieeju taktiski. Es pazīstu sevi un es nevaru būt viena. Kad esmu viena es sāku darīt muļķības, bet manā situācijā muļķībām nav vietas. Diemžēl viss nav tik vienkārši kā gribētos. Ir noskaidrojies, ka tikties varam vēl retāk kā bijām domājuši un nesatikšu viņu vēl līdz nākamā mēneša beigām. Tad tikai pēc Jaunā gada. Es vienkārši neesmu naiva un cenšos būt godīga pret sevi. Man ir vajadzīga veselīga sabiedrība, lai es nenoeju no pareizā ceļa.

Tagad jautājumi – kur lai šādus cilvēkus meklē? Facebook? Vai atrast īpašumu pašai un tikai tad menedžēt mājas biedru meklējumus? Rīgā vai pierīgā? Pēc kādiem kritērijiem vispār izvēlēties cilvēkus ar ko kopā īrēt īpašumu? Ar ko lai vispār sāk? Ar šiem jautājumiem vēl neesmu tikusi galā. Es nekad neesmu dzīvojusi kopā ar svešiniekiem.

Runājot par sevi. Vienu dienu paņēmu un vienkārši saņēmos. Sakopu matus, nokrāsoju skropstas un uzacis, sapirku kādu kosmētiku sevis palutināšanai, aizgāju uz masāžu, kārtīgi izpirtojos ar visādām pašgatavotām maskām un skrubjiem, nu un atļāvos beidzot kādu dienu arī vienkārši atpūsties. Kad nolēmu sevi vairāk nodarbināt, neparedzēju, ka vienā brīdī attapšos ar 3 ļoti dažādiem darbiem uz pleciem, nu un vienā jaukā brīdī izdegu. Savilku paralēles kopā – stress, darbs, mājvietas jautājums, sadzīvošana ar jaunajiem dzīves un attiecību apstākļiem...

Tā nepatika pret sevi jau nāk no tā, ka skrien un dari, bet nekādi sevi neatalgo par padarīto. Kad visu laiku jebko citu noliec augstākā prioritātes pakāpē un vienu dienu attopies ar nedēļu nemazgātiem matiem, nagiem katru savā garumā un 5 nedēļas vecu gelish pārklājumu, koši violetiem riņķiem zem acīm, un garderobi, kas sastāv no ērtiem džemperīšiem un brīvām biksēm.

Sapratu, ka pietiek. Man ir jāsavāc sevi un jāparūpējas par sevi. Un tas atmaksājās! Te pēkšņi kāds pie sarkanās gaismas blakus auto uztaurē un piemiedz ar aci, te lielveikalā neveikli acu kontakti ar simpātiskiem vīriešiem. Nē, mani neinteresē tie vīrieši, bet tā uzmanība man atgādināja par to, ka es esmu sieviete un ka man vēl ir iekšās. Tas man ir iedevis kaut kādu dīvainu enerģiju un spēku, ka nav ko nokārt degunu un viss ir kārtībā. Pietam, man ir svarīgi lai viņš mani redz veselu, enerģisku, pašpārliecinātu un stipru. Es zinu, ka arī viņam nav viegli. Es zinu, ka viņam ir ļoti bail mani pazaudēt. Galu galā, vai mani varētu nosodīt, ja es savā vientulībā un zemās pašapziņas nomākta meklētu kaut ko, ar ko šo tukšumu aizpildīt? Kāds tur bija tas teiciens... tu izskaties  labi – tev labi iet? Pašlaik mēģinu šo teicienu pielietot praksē. Audzēju pašapziņu un prātoju par veidiem kā atrisināt vientulības jautājumu, jo cita vīrieša variants netiek izskatīs. Vismaz ne romantiskā ziņā viennozīmīgi. Nu ko... līdz nākamajai iedvesmai.  

 
Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs. Esi pirmais!

Pievienot komentāru

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji!
vairāk

Video

 

Cosmo sociālajos tīklos

 
vairāk

Aptauja

 
Vai tu iepērcies internetā?
vairāk

Lietotāji online (29)