Vienmēr esmu bijusi attiecībās uzticīga un ar uzskatu- ja esi attiecībās, tad tikai ar vienu cilvēku. Bet dzīve mēdz piespēlēt dīvainas situācijas, liek pieņemt netradicionālus lēmumus.
Viss sākās jau kādus dažus mēnešus atpakaļ. Uzsāku darbu jaunā darba vietā, un neilgi pēc tā "uzradās" man pielūdzējs. Tā nevainīgi, sasveicinājās uzsmaidīja un tas arī viss. Es, protams, neuztvēru to nopietni, jo man ir draugs. Lai gan ar draugu mēdzam diezgan bieži strīdēties, par citiem vīrīešiem savā prātā neielaidu nevienu domu. Kopā mēs nedzīvojam, kaut gan pāris esam jau vairāk kā divus gadus. Vienu brīdi sevi pieķēru, ka esmu kļuvusi kašķīga un meklēju mazāko iemeslu strīdam. Visu pastiprināja domas, kas jaucās man prāta par manu jauno pielūdzēju. Tajā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka domāju par citu vīrieti. Viņš vienmēr manā priekša parādījās tik izskatīgs, pievilcīgs un tas smaids... uh, tas lika sirdij sisties straujāk. Tad viendien vinš mani uzrunāja draugiem.lv. Pamazām raisījās saruna, un tik tālu, ka vinš aicināja mani uz satikšanos. Es, protams, tielējos, aizbildinoties ar laika trūkumu, bet beigu beigās piekritu. Vēl joprojām nezinu vai man to vajadzēja darīt. Jutos tik apjukusi- viņš man likās tik tuvu, bet tajā pašā laikā neaizsniedzams. Satikāmies, saruna vedās labi un laiks paskrēja nemanot.Protams, ne es ne viņš neko viens otram nesolījām. beigās viņš gan teica, ka varētu vēl kādu reizi satikties, bet kad tā arī nevienojāmies. Es gan būtu gribējusi dzirdēt ko vairāk par tekstu - kad būs garlaicīgi, dod ziņu. Viņam varbūt tā bija vienkārša tikšanās, bez jebkāda turpinājuma, bet man nē. Joprojām nespēju viņu izmest no prāta. Gaidu katru reizi darbā, kad satiksiemies, kad viņš man uzsmaidīs, kaut par tikšanos viņš vairs nebilst ne vārda, viss ir it kā tā kā bija pirms tikāmies ārpus darba. No tā visa pāri ir palikuši daži jautājumi. Un viens no tiem ir- kāpēc viņš tā rīkojas un kādi bija viņa rīcības motīvi?
Ar draugu esam vēl joprojām kopā, kaut mūsu attiecībās iestājies atsalums. Šīs attiecības mani spiež pie zemes, jūtos nomākta nesaprasta un neapmierināta. Esam par to runājuši, varbūt centušies, bet līdz laimīgai saskaņai mums tālu. Esmu gribējusi tam pielikt punktu, bet bailes no vientulības liek to visu turpināt. Likās jau, ka šis vīrietis, ar ko iepazinos darbā, būs iemesls, lai saņemtos un pieliktu tam punktu. Bet arī šis bija tikai mirklis īss..
Rakstīt viņam uzdrošinājusies neesmu, klausot draudzenes padomam, ja pats viņš gribētu, neņemot vērā jebkādus apstākļus, mani sameklētu. Bet izsvītrot tā vienkārši viņu no sava prāta es nespēju...
