Sveikas, mīļās Cosmo dāmas. :)
Sen nav veikts neviens ieraksts - nezinu, nav bijusi iedvesma, nav sanācis laika - bet attaisnojumu taču netrūkst nekad. Tomēr, šovakar sēdēju - skatījos cik gan smuki riet saulīte un tā sailgojos... Pēc kāda jauka vārda un domas.
Tātad, iesākumā padalīšos ar jaunumiem privātajā sfērā - nu jau mēnesi esmu oficiāli sievas godā. Par to gan stāstot - cilvēki smejas. Nemaz nedomājiet - nebija nedz lielās baltās kleitas, nedz arī lielas viesu mājas un greznu automašīnu. Tās bija - principā, kāzas 30 minūtēs. Kad mans vīrietis atgriezās no Norvēģijas, priecājos bez gala - priecājāmies abi bez gala un malas. Līdz ar to - slinkums kaut ko darīt bija lielāks kā saprašana - no gultas kāpām arā tikai citas izklaides pēc. Tā, kā kāzas vēlējāmies tikai vecāku un brāļu/māsu lokā, tad pasūtījām smuku, baltu torti un domājām, ka ar to arī būs gana. Kostīms skapī, uzvalks turpat - viss kluss un mierīgs. Pienāca ceturtdiena, palikušas divas dienas līdz kāzām... Sēžam, sēžam - rīta kafija, rīta cigarete - rīta bučošanās, nekādas steigas, nekādu dižo plānu. Pēkšņi mīļais paziņo - ka vajagot tomēr to kleitu. Īsu, bet baltu un kuplu. Zvans draudzenei un vakarā dodamies pēc pieraksta mērīt kleitu. Drūmās šausmas - itkā īsa, it kā balta, bet, lai teiktu ka tā ir kleita - gaužām pārdorši. Tomēr, cena apmierinoša un laika arī vairs nav. Ņēmu kleitu tādu kāda bija - uz auguma īsti nestāvēja, visu laiku bruka lejā - bet korsete aizmugurē - vispār čokuros. :D
Vedēji sarīkojuši vecpuišu ballīti, es paliku Rīgā ar draudzeni. ā, šeit jāpiebilst - par kāzām neviens nezināja, nezināja pat vecāki līdz ceremonijas sākumam. Tātad, viss pa kluso un tā, lai noķertu uz šoku. Plāni jau kā māja - piektdienā pamodīsimies - aiziesim nopirkt gredzentiņus, pušķīti un pamatā lieta ar būs darīta. Pēc ceturtdienas pienāca piektdiena - pienāca paģiras un dienu pavadījām vārtoties palagos un smejoties par visu - par un ap. Pienāca sestdiena. Ceremonija 12:30 no rīta, bet dzimtsarakstos jāierodas jau 12:15.
Atverot acis - secinājums, puķes nav, nav arī pareizas krāsas šlipses. Nav gredzenu. Šuvēju arī nebiju apmeklējusi - bet cerība mirst pēdējā. Velkam "ātrās drēbes" dodamies uz Alfu medībās. Pēc auto izņemšanas no nomas - pulkstens jau rādīja 10:30, Alfā ieradāmies apmēram 11:00. Stunda līdz izbraukšanai uz dzimtsarakstiem.
Šuvēja atteica, jo neņemoties labot kāzu tērpu - kaut gan, to viņa apjēdza tikai tad, kad viņai izspļāvu "citādi - kāzas jau pēc stundas un šitāda augša". Īsto krūšturi arī neizdevās atrast, bet zeķturi kaut kādi - nekādi. Vīriņam gāja labāk - ātri atrada sudraba šlipsi, ātri nopirka puķes. Par pušķīti gan - esot iegājis ziedu veikalā un jautājis - vai neesot citu pušķīšu, uz jautājumu - kādam mērķim tas vajadzīgs - piebiedējis trieku floristei. Sakot - pēc 15 minūtēm un līgavai.:D Pušķītis gan bija gatavs - un godam. Līgavainis izvēlējies pareizos ziedus - rozes, gerberas, mārtiņrozes un "tās mazās, baltās" puķītes. Krāsas arī - maigas, gaišas un visas tādas rozīgas un smilšu. 11:50 - izbraucam no Alfas.
Mājās - ar pāris liekiem riņķiem, ieradāmies 12:10. Piecas minūtes, lai saģērbtos un sataisītu matus - par grimmu nemaz nerunājot. Kamēr vīriņš sēja korseti, es mēģināju iztaisnot matus. :D Grims - 0, laika tik pat. Ar matiem piedzīvoju sakāvi - ātrs risinājums - smukā astītē, ar matu lokas - kā es to saucu, apdari ap gumiju. Vieglas lokas matos no dabas - tādēļ, neizskatījās nemaz tik neplānoti. Kosmētika, smaržas, dezītis somā - un skrienam uz mašīnu. 12:30 - joprojām, esam ceļā.
12:40 pieripojām pie zagsa, visi jau gaidīja. Neliela atkāpe un pastāstīšu par vecāku reakciju. Tātad, vecākiem tika teikts, ka jāgatavojas universitātes svinīgajam pasākumam. Lietu par ierašanos zagsā atrisinājām gaužām vienkārši – vīra ģimeni veda vedēji, bet manai ģimenei izsaucām taksi un pateicām arī adresi kurp jādodas. Tā kā paši nebijām uz vietas, bet visi pārējie ieradās ārkārtīgi laicīgi – netika mums sagaidīšanas prieks. Vēlāk gan mums daudz stāstīja – gan par šoku, gan prieku, gan mulsumu kas sekoja pēc atjēgšanās. Mans brālis esot sācis intensīvi pīpēt un nemitīgi atkārtojis kā viņš sitīšot manu līgavaini, jo ņemt un precēt lielo māsu bez atļaujas esot rupji (brālis man ir vienīgais vīrietis ģimenē, jo tēta man nav, tādēļ viņš kopš apzināta vecuma jau izsapņojis to izpirkšanas daļu manām kāzām). Pluss, brālis iepriekšējā vakarā bija pamatīgi izballējies, līdz ar to arī nedaudz paģirains un tieši šī iemesla dēļ viņa draudzene neieradās domādama, ka stundām garas runas neesot nekas tik ļoti izturams konkrētajā stāvoklī. Savukārt mana mamma esot nosmējusies – kaut ko TĀDU varot izdomāt vienīgi viņas meita. Līgavaiņa mamma esot bijusi ļoti laimīga un tūdaļ pat skrējusi pēc ziediem. Bet vīra tētis esot mulsi klusējis un purinājis galvu – ar domu, vai tad nu tiešām nevarēja pateikt kas un kā. Tomēr, vedēji ar visu lieliski tika galā un brīdī, kad mēs piebraucām... 12:40.
Piebraucot pie dzimtsarakstu nodaļas es vēl krāsoju vienu ac – ēnām nebija laika, iztiku tikai ar tušu, jo laineris palika uz spoguļa. Tātad – pūderi, tuša un – viss. Tik maz kosmētikas uz sejas savu mūžu man nav bijis jau no tīņu gadiem. :D Kāpjot ārā no mašīnas secināju, ka kleita izļurkājusies un sašķobījusies vēl vairāk – vedēji stāvēja pie vārtiņiem, bet fotogrāfs sāka savu darbu vēl pirms izkāpām. Pieejot klāt, es izmisumā nobļāvos, ka man nepieciešama Anita (mana BF) un vicināju saspraužamās adatas. :D Pāris caurdurtas ribas, pāris mēģinājumi pārsiet kleitu – kādi 100 nejēdzīgi foto un dodamies iekšā. Palikušas vien dažas minūtes līdz mūsu ceremoniju atliks uz nenoteiktu laiku.
Viss pārējais notika mierīgi – iegājām, parakstījām – pateicām savus "jā". Īstenībā, esmu vairāk kā apmierināta ar ceremonijas vadītāju un abi ar vīriņu smejamies – ka mūsu kāzu diena būs šo atmiņu vērta. Sašutušos vecākus (protams, automātiski arī pārējos radus un draugus) mierinājām ar faktu, ka šīs bija kāzas MUMS. Tādas, kādas mēs tās gribējām – sev, divatā – bez liekas pompozitātes un visa cita. Bet lielās kāzas, kāzas baznīcā, mēs atstājām uz nākošā gada oktobri. Tā teikt – lielisks veids kā nosvinēt gada jubileju. Tad gan būs gan lielās kleitas, gan izpirkšanas, gan karavānas, gan – kā vedēji smējās – likšot man slaukt govi. Īsumā – pēc visām tradīcijām. Un arī zelta gredzeniem. Tos gan nenēsāsim, bet atstāsim kā ģimenes relikviju pirmdzimtajam (kurš kaut kad tiek plānots, bet vēl ne tagad). Šī iemesla dēļ paši izvēlējāmies sudraba gredzenus. Īsāk sakot – ja kāda no jums domā esam Pret kāzām, ziniet – Las Vegasas variants ir domāts tieši jums. J
Oh, sanāca baigi gari – ja nu tomēr kāda no mīļajām Cosmo meitenēm šo rakstu izlasīja – vēlu Jums gan saldu nakti – gan saldu dienu – bučas, tādas lielas un jaukas - atceramies, ka viss vienkāršais reizēm ir daudz patīkamāks mums pašām.
Līdz citai reizei, mīļā Cosmo meitene. J
