Ir pagājuši daudzi gadi kopš manas dzīves pamats sagrīļojās un es pirmo reizi raudzījos bezdibenī to reāli jūtot. Un izdzīvot likās tik grūti. Tajā brīdī nekam vairs nebija jēgas un nozīmes, es nezināju kā elpot, es nezināju kā nepārstāt pukstēt. Es jutu visu sevi, bet nejutu sevī dzīvību. Karkass bija viss, kas es biju. Un es nejutu sāpes – es griezu rokās ar papīra nazi, griezu ar žiletēm skujoties, es plēsu un man nebija bail mirt. Es nejutos dzīva, es nejutos nekā. Es biju jauna un man nebija neviena, neviens jau tāpat nebūtu sapratis, neviens nebūtu iededzis manī dzīvību. Līdz tam ir katram jānonāk pašam, katram ir jāizcīna cīņa pašam par savu dzīvi. Katram ir jāatrod iemesls, kādēļ celties no miroņiem un spert soli tālāk. Un man šķita, ka es šo soli spēru. Bet es nevaru uzvarēt, es nevaru mainīt cilvēkus, nevaru likt tam nebūt. Šķiet uz gadiem diviem es saņēmos. Es jutu pateicību par elli, kurai gāju cauri. Es iemācījos novērtēt sevi. Tad lietas atkārtojās – es iemīlējos, es ticēju, es cerēju, ka esmu drošībā. Bet pagātnes rēgi tikai iemājojās svešā ķermenī. Atkal es kritu, šoreiz gan sāpēja mazāk. Šoreiz es ļāvos. Un nosolījos vairs nekad nejust, vairs nekad sevi nepievilt. Es smaidot pati sev iestāstīju, ka tas nekad nav noticis. Iestāstīju, ka viss ir mainījies, ka tālāk būs labāk. Es gāju uz priekšu un neskatījos sev acīs. Un mainījos līdz ar drēbēm un dienām. Nebija jēgas kaut ko tēlot, jo nebija kam. Ticēju, ka teātris nav tur, nav te – nav nekur. Es tikai nemitīgi kaut ko gaidīju laužot sirdis vienu pēc otras, cerot gūt kādu mierinājumu fiziskām sāpēm. Jā, cilvēku pieskārieni degradēja mani, tie lika justies pretīgai. Bet kretīnu jau pasaulē netrūkst, es stundām sēdēju dušā, stundām mērcēju sevi karsta ūdens garaiņos. Es nevarēju to dabūt nost. Tas nav iespējams, to nevar noberzt, tas iedeg ādā. Tas kropļo visu – ķermeni un garu. Vēl nespēdama atgūties es jau atkal pamodos kādā dzīvoklī. Šoreiz mans ķermenis runāja pats par sevi – krampji, vemšana un maņu zudums. Un teksts, kas mūžam paliks man atmiņā – tu teici, ka es nedabūšu to pēc kā tīkoju. Es gribēju bēgt no sevis, bet aizskrēju par tālu. Es pārstāju ticēt laimei un sapņi izplēnēja. Es tur gulēju kaila, bez grācijas, asaras nebira. Es nespēju. Kāpēc es izdzīvoju? Es nezinu. Un tad lietas gāja tālāk, es izlēmu piedot visiem. Tikai sev nespēju. Un pasaule nav laba. Tā nekad arī nebūs. Gadu no gada es velku sev līdzi katru iepriekšējo gadu. Un tas ir par smagu vienai dzīvei. Tas ir par smagu pat divām. Ir burvīgas teorijas – saņēmos un dzīvoju tālāk. Es mīlu sevi, bet tikai tādēļ, ka kādam mani ir jāmīl. Un tad nāca šie pēdējie notikumi. Pamesta un viena – es gribēju prom. Tā vietā mani aizveda. Un es atkal mokos ellīgās sāpēs. Es atkal degu. Bet vairs es nejūtu. Es nevaru tā dzīvot. Mani ēd apziņa, ka tās nav beigas. Tās nekad nav. Un ticēt labajam. Un skaistajam. Es ticu gaismai tuneļa galā, jo cilvēki saka to redzējuši. Es gribu, lai rētas pagaist. Es gribu, lai rētu nav, bet zilumi uz manas miesas runā savā valodā. Miesa, ko nevar atmazgāt un galva, kas tika atsista pret galda stūri. Es nedrīkstu palikt viena. Es nedrīkstu. Šī pasaule ir skaista ar kalniem un mežiem. Bet cilvēki ir kropli savā būtībā. Sapuvuši līdz pašai serdei. Un es cīnos ar neuzveicamo, katru rītu atverot acis. Es nejūtos skaista, es nejūtos vajadzīga, bet es turpinu būt. Šiem cilvēkiem ir vajadzīga atbilde. Viņiem ir vajadzīgs, lai liktenīgā brīdī atrastos kāds, kas piedos nejautājot, ir vajadzīgs kāds, kas nekad neliegs palīdzību, kāds, kurš neskatoties ne uz ko ziedos visu, lai glābtu. Var jau būt, kāds smiesies un teiks, ka nesaprotu. Bet neviens nezin un neviens nesaprot, kādu dzīvi es spēlēju. Neviens nekad nejutīs to ko jūtu es. Un nevis tādēļ, ka tā, bet tādēļ, ka es gribu būt, lai neviens nekad nejustos tik netīrs un viens. Es nemīlu runāt par to visu. Un ir viegli man mest ar akmeni sejā, sakot, ka esmu naiva un muļķe. Un es nekad neliegšos, jo tā tiešām ir, tikai pamatojums mums katram savs. Man ir ārprātīgas bailes būt sev pašai. Jo īstenībā. Manis nav. Un nāks un mainīsies dienas. Un atkal mani piekrāps, jo tā ir pasaules norma. Šķiet, vien spīts ļauj neizdegt. Ļauj mirdzēt, kad kādam to vajag. Un es mirdzēšu pasaulei. Es piedošu un pacelšu sevi, es nepadošos, jo es zinu, kāds vienmēr jutīsies viens. Un kamēr vien kādam es spēšu dot, to, kas nekad nav bijis man pašai, manai dzīvei būs jēga, vismaz tik daudz, lai noklātu sevi ar krāsas kārtu un neatzītos tukšumam, ka tas mani ir saēdis. Man sāp krūtis. Ievelkot elpu tā nenāk ārā – vai es vispār ieelpoju? Man sāp kauli, man deg āda. Es piedzimu sen ceļš līdz šejienei ir mērots tāls un lozungi ir mainījušies. Un ticība ir zudusi un dzimusi. Es nedomāju, ka cilvēki vispār īsti saprot kā ir dzīvot. Es nedomāju, ka viņi zin kā ir novērtēt to, kas mums ir dots. Es nedomāju, ka cilvēki saprot, ka reizēm viss ir sāpīgāk. Es cildinu dzīvību kaut pati to nejūtu, jo citi tai netic. Ja es rakstītu savu biogrāfiju, neviens nemācētu saredzēt sāpēm malu, es nekāroju līdzjūtības. Man nevajag. Es esmu pati sev ienaidniece. Es nīstu visu ap sevi. Iekš sevis. Un šo īpašību es sevī mīlu. Tu varbūt mani satiec uz ielas, bet tev pat prātā neienāks. Un tā ir labāk. Man ir pamats būt, jo es esmu atslēga uz svešu laimi. Es māku piecelt, kad redzu citus krītam. Un, ak, jel, cik dzīves es neesmu mainījusi. Cik, personības auklējusi savās rokās! Tev tas skan kā pasaka, bet. Man nav cita iemesla šeit sēdēt. Man ir tikai apziņa, ka ar katru savu elpu es pietuvojos nākošajam kritušajam, kam vajadzēs mani un pat ja viņā neviens nesaskata vērtību, es mācēšu to izgaismot un darīt pasaulei zināmu. Manī pietiek bagāžas. Manī pietiek visa kā. Vien sev pašai ir par maz. Tagad es gaidu. Kādu ko auklēt, lai atkal es sajustu to brīdi, kad nāve elpos man pakausī. Un nevīpsnā, bez sāpēm nav laimes. Pat ja es nekad nebūšu pilnīga, pat ja es nekad neiemācīšos sevi mīlēt kā cilvēku, es sevi mīlēšu par naidu un piedošanu ko sevī jūtu. Es nekad nespēšu mainīt savu pagātni, bet tā ir bāze, lai sniegtu nākotni, kādam, kurš neredz savas dzīves perspektīvas. Pat, ja rētas nekad nesavilksies, pat ja miesa, nekad nebūs tīra. Pat tad, es spēšu nebūt un dot.
